Aprakstīšu vienu no interesantajām pieejām par to, kas ir persona un kas ir rūpes par cilvēku.
Cilvēks kā persona atklāj sevi savās attiecībās ar citiem cilvēkiem.
Cilvēki ir sociālas būtnes kopš savas dzimšanas un eksistē kopā ar citiem. Šajās attiecībās rūpes par cilvēkiem spēlē konkrētu lomu - rūpes veicina cilvēku spēju un spēku attīstību, rūpes palielina cita cilvēka autonomiju un izaugsmi.
Rūpēšanās mērķis ir - ka cits cilvēks tiek uzskatīts par "personu".
Dzīve parāda, ka cilvēka vajadzības ir vispirms fiziskās - bērnam piedzimstot, tam ir vajadzīgas rūpes, arī dzīves beigās cilvēkam ir vajadzīgas rūpes. Fiziskais ir tas, kas mūs sasaista ar citiem cilvēkiem, mēs atšķiram cilvēkus no citām dzīvām būtnēm vispirms fiziskā līmenī. Bet fiziskās vajadzības nav vienīgās.
Persona ir kaut kas vairāk, nekā tikai racionāla būtne (kas spēj domāt) un spējīga būtne (kas var runāt), vai talantīga (kas var skaisti dziedāt).
Pat persona, kurai nav spējas adekvāti domāt vai izteikt vārdus, vai skaisti dziedāt, IR PERSONA. Un šīm personām ir vajdzīgas rūpes, kas nevis padara viņus par personām, bet kas respektē viņus kā personas.
Līdzībā par žēlsirdīgo samarieti atklājās ne tikai tas, ka cietējs bija persona, kuram bija vajadzības, bet atklājās arī samarieša kā personas cieņa pret citu.
No šī izriet, ka personas ciena sevi, ja tās ciena personu citā cilvēkā.
Cieņa mūsu dzīvē parādās tad, kad darbība, rūpes, liek mums ieraudzīt un uztvert citu cilvēku kā personu viņa vai viņas vajadzībās, tostarp pat nespējā adekvāti domāt, rīkoties, verbalizēt vai izpausties talantīgi. (no Ņursing Ethics 18(2) 161 - 173, 2011, L. Vanlaere un C. Gastamans)
Kad lasīju šo rakstu, kas ir medicīnisks pēc sava rakstura, nodomāju, ka šī doma var būt ļoti noderīga pārdomām par to, kā kristieši izturas viens pret otru draudzē, kā kristieši, kuriem nav acīmredzamas problēmas ģimenē vai ar veselību, izturas pret tiem, kam ir smagas problēmas ar veselību vai ģimenē? Kā kristieši izturas pret tiem, kas neizceļas ar kādu talantu vai pat vispār, nespēj ne runāt, ne dzirdēt, vai nespēj pastaigāt?
Cik daudz mūsos ir no Jēzus Kristus attieksmes un rakstura, kad Rakstos lasām, ka "Jēzus iežēlojās". Iežēlošanās nav bieža parādība mūsdienu draudzēs. Toties iežēlošanās ļauj Dievam darboties cita cilvēka dzīvē tad, kad mēs sākam šo cilvēku uzskatīt par personu un par cienīgu personu viņa/viņas vajadzībās un nespēkā. Iežēlošanās lika Jēzum raudāt pie Lācara kapa, un tikai pēc tam pasaukt viņu arā. Iežēlošanās padara sirdi mīkstu un trauslu. Tas ir riskanti. Tādēļ cilvēki, kas nav piedzīvojuši ciešanas vai ir atteikušies adekvāti palūkoties uz ciešanām, bieži vien nezin, kas ir iežēlošanās, un kas ir citas personas cieņa.
Esmu redzējusi kristīgus cilvēkus, kas vai nu ignorē savas problēmas un ciešanas, lai "iederētos" svētīto pulciņā vai arī aiziet no draudzēm, jo uzskata, ka tikai viņiem ir problēmas un viņi ir Dieva pamesti, bet citiem dzīvē slīd kā pa sviestu. Kad mēs vienreiz iemācīsimies redzēt citā cilvēkā cieņas pilnu personu?!
Varbūt tad, kad mēs iemācīsimies to ieraudzīt, mēs paši kļūsim par personu?!
Varbūt tad mēs kļūsim par Jēzus rakstura nesējiem darbos, nevis vārdos.
