Sunday, October 13, 2013

Misija, Ticība, Ordinācija, Orientācija


Mums valstī vēl arvien pastāv ļoti konkrēts viedoklis par to, kas ir kas, kur kurajam vieta un kāda ir katra loma. Mēs dzīvojam tradicionālā sabiedrībā, ja tā var sacīt.
Viens no spilgtākajiem piemēriem, kas nāk prātā, ir homoseksuālās attiecības, ko nosoda lielākā un skaļākā Latvijas sabiedrības daļa sākot ar visu konfesiju kristīgo kopienu, beidzot ar nacionālistiem politikā. Gan vieni, gan otri, kaut arī atsaucas uz LR Satversmi par baznīcas nošķirtību no valsts, attiecīgajā laikā, kad tiek rīkota geju parāde, gluži kā pirmā gadsimta stāstā par Jēzu Kristu un laulības pārkāpšanā pieķerto sievieti, ir gatavi pievienoties reliģiskajai elitei, salasīt akmeņus un fekāliju un spriest tūlītēju Dieva tiesu pār grēciniekiem.
Iespējams, tas nav zolīdi, kur nu vēl kristīgi. Bet pamatojums šādai reakcijai ir vienkāršs. Proti, ja kāds vai kāda nav pārliecināts/a par savu seksuālo identitāti, šādam cilvēkam mēs ātri vien atrodam apzīmējumu. Atrodam ne tikai apzīmējumu, bet arī diagnozi sabiedrībā – persona ar netradicionālu orientāciju. Mūsu tradicionālajā valstī taču visam ir jābūt tradicionālam!
„Tradicionāls” pie mums ir sinonīms svētajam.  Tradicionālai jābūt ne tikai orientācijai, ne tikai seksam, bet arī baznīcai un ģimenes iekārtojumam, kurā vīrs tur savu sievu pakļautībā. Vai tas ir iespējams 21.gadsimtā? Pilnīgi noteikti!
Nesen biju kāzās, kur mācītājs ar visu dedzību altāra  priekšā pasludināja, ka vienlīdzība ir mūsdienu liberālisma izdomājums, jo svētajā Bībelē nekāda vienlīdzība starp sievieti un vīrieti nav paredzēta.
Un tomēr mans stāsts ir par kaut ko citu - par konfesionāli netradicionālo orientāciju Latvijas Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā (turpmāk - LELB). Un te nav runa par Māri Santu. Dažus gadus atpakaļ uzzināju, ka LELB ved sarunas ar Romas Katoļu baznīcu par strukturālo apvienošanos (zem Romas Katoļu baznīcas). Kā tas ir iespējams mūsu tik ļoti tradicionālajā valstiņā, kur viss ir salikts savos plauktiņos un atvilktnēs?  Lielākā daļa valsts kristiešu ir luterāņi, bet luterāņu vadība nav luteriski orientēta. Ai! Baznīcas mīņājas uz vietas pēdējos divdesmit gadus, jo kā slavenajā teicienā par līderību sacīts – neviens nesekos līderim, kas nezina, kurp pats iet. Arhibīskaps Jānis Vanags presē parādās tad, kad Latvija svin kādus nozīmīgus svētkus – Ziemassvētkus, Lieldienas, Vasarsvētkus, valsts Neatkarības pasludināšanas dienu. Tomēr, kad arhibīskapu aicina izteikt viedokli – rakstiski, televīzijā, debatēs – klusums.
Tā šoreiz notika ar LTV raidījumu „Misija – Ticība”, uz kuru tika aicināti četru lielāko kristīgo draudžu vadītāji. Arhibīskaps Jānis Vanags pēdējā mirklī nolēma nepagodināt diskusiju dalībniekus ar savu klātbūtni, neatvainojās un neminēja pilnīgi nekādu iemeslu šādai savai rīcībai.
Bet es personīgi neesmu luterāne, kāpēc man vajadzētu par to satraukties? Tādēļ ka ideoloģija mūsu sabiedrībā ir uzvilkusi reliģisko maskarādu un dzīvo klusi un mierīgi, turpinot Padomju laikā tik dziļi iepotēto totalitārisma režīmu.  „Mums taču ir demokrātija”, jūs teiksiet. Likumdošanas papīri pacieš visu. Politikā mums pilnīgi noteikti nav demokrātijas. To es dzirdēju pagājušoziem norvēģu ziņās, atrodoties Norvēģijā. Taupības režīms, pensijas un veiklais izgājiens ar Satversmes 48.pantu. Mazie nemieri 2009.gada ziemā un šo nemieru ilglaicīgās sekas.
Tagad par luterāņiem un sievietēm un par sievietēm mācītājām, kas esot iepriekšējo arhibīskapu kļūda Latvijā. „Sievietes draudzē lai cieš klusu” (1.Kor. 14:34, Bībele) – viens no pamatojumiem nostājai pret sieviešu ordināciju un ļoti labs attaisnojums nevienlīdzīgai attieksmei pret sievieti vispār. Nu jau vairākus gadus ir zināms, ka konkrētais teksts Bībelē „ir iepeldējis” otrajā gadsimtā, proti , tad, kad apustulis Pāvils vairs fiziski nebija spējīgs šādu tekstu uzrakstīt, jo bija pievienojies Debesu draudzei.
 „Es neļauju sievietei mācīt” (1.Tim. 2:12, Bībele) – arī teksts, ko saskaņā ar tradīciju ir uzrakstījis tas pats apustulis Pāvils, sieviešu nīdējs. Par šo tekstu esmu lauzusi galvu vairākus gadus, cenšoties to ekseģētiski neitralizēt, līdz kamēr sapratu, ka nevienā vecajā Jaunās derības manuskriptā, ne arī vecākajos kodeksos,  kas ir nonākuši līdz mūsu dienām, šis teksts vispār nav sastopams, turklāt teksta leksika ir pārāk advancēta salīdzinājumā ar vienkāršo Kristus evaņģēliju un vienkāršo Pāvila vēstuļu stilu. „Es neļauju sievietei mācīt” un Pirmā Pāvila vēstule Timotejam uzpeld mūsu ēras 4.gadsimtā, ļoti iespējams, ka agrāk, bet stāsts ir tāds pats kā ar iepriekšējo rakstu vietu, proti, Pāvils, atrodoties kapā, diez vai to ir rakstījis ar savu paša roku.
Tie, kas ir lasījuši Jauno derību, noteikti atcerēsies, ka vēl ir vēstule Efeziešiem un Kolosiešiem, kurā pareizais ģimenes modelis ir sievieti pakļaujošais.  Neaizņemšu Jūsu dārgo laiku lasīt manus garos pātarus, bet uzdošu mājas darbu – uzziniet, kurā laika posmā ir tapušas minētās vēstules, kas ir vēstuļu faktiskais autors un kāpēc šīs abas vēstules ir tik ļoti līdzīgas? Šādu informāciju var atrast pieklājīgu universitāšu bibliotēkās, izpētiet personīgajai zināšanai. Fides quaerens intellectum (lat.).  Būt par kristieti nenozīmē izmest savu galvu pie ieejas baznīcā.
Papildus tam, Jaunajā derībā apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem, 16.nodaļā sūta sveicienus  vairākiem saviem kalpošanas biedriem un biedrēm, nosaucot vārdā 27 cilvēkus, no kuriem 10 sievietes, kas vadīja draudzes vai bija evaņģēlistes! Kā tas var būt, vai tad Pāvils nebija tas, kas lika sievietēm draudzēs klusēt? Ļoti iespējams, ka Liepājas bīskaps Pāvils Brūvers šo nodaļu Bībelē nav lasījis. Turklāt, šo sieviešu starpā ir pat sieviete apustule Jūnija. Apustule! Kur? Diemžēl, lasot angļu vai latviešu Bībeli, mēs sievieti Jūniju tur neieraugām, jo patriarhālie Bībeles tulki ir pielikuši visas pūles, lai mēs ieraudzītu Rom.16:7 neesošo vīrieti Jūniju, kas esot bijis Andronika biedrs un brālis...
Šādai parādībai jeb manipulācijai ar Svētajiem rakstiem ir izskaidrojums: uzskats, ka „Jūnia” ir jāizmaina uz vīriešu dzimtes vārdu, sniedzas atpakaļ līdz trīspadsmitajam gadsimtam, kad Romas Aegidius (ap. 1243/47 – 1316) lasīja šo vārdu vīriešu dzimtē bez jebkāda pamata un izskaidrojuma. Pēc tam 1512.gadā Žaks LeFers (Jacques LeFevre) arī lasīja to kā vīriešu dzimtes vārdu „Jūnijs”, neskatoties uz to, ka priekšā atradās Latīņu tulkojums, kurā šis vārds bija „Jūnija”. Pēc desmit gadiem Mārtiņš Luters savā vācu Jaunajā derībā ierakstīja „Jūnijs”, arī bez jebkādas vēsturiskas liecības. Pēc tam arī Jozefs Barbers Laitfūts (Joseph Barber Lightfoot), kurš sagatavoja materiālus angļu Bībeles revidētajam variantam (Revised Version - 1881) jau 1871.gadā popularizēja uzskatu, kas izplatījās zibens ātrumā un ietekmēja gandrīz gadsimtu ilgu Jaunās Derības redakciju dažādās valodās:
„... šķiet, ka mums vajadzētu izmainīt vārdu Ἰουνιᾶν [Junian], vienu no Sv. Pāvila cilts radiem, kas bija „cieņā starp apustuļiem” (Rom. xvi.7) uz Juniass (tas ir, Junianus), nevis Jūnija.” Iesaku iegādāties jaunāko Neste—Aland grieķu valodas Jauno derību, beidzot arī šīs sērijas Bībeles izdevumi „pa kluso” atlika atpakaļ sievieti apustuli Jūniju, kā saka mainīja viņas dzimumu uz sākotnējo.
Tātad, vēl arvien par sieviešu jautājumu baznīcās. Visam jābūt tradicionālam un saskaņā ar Bībeli, vai ne? Cik tradicionālam un ar cik selektīvu Bībeles teksta interpretāciju un kuras valodas Bībeles teksta interpretāciju un kādā mērā burtisku un nekļūdīgu? Šādus jautājumus risina teoloģijas studenti vairāku gadu garumā, un daudzi no šiem jautājumiem ir tikuši atrisināti jau vismaz 200 gadus atpakaļ teoloģijas zinātnē. Līdz mūsu tradicionālajai sabiedrībai un netradicionālajai luterāņu draudzei šie pētījumi nav nonākuši dažādu iemeslu dēļ. Viens no galvenajiem – totalitārisma režīmā ir labāk nezināt un neinteresēties, bet paklausīt vadonim.
Jo patiesībā taču kristīgajā evaņģēlijā nav pilnīgi nekā aizliedzoša sievietei mācīt un vadīt draudzi. Vismaz ne tajā, ko Kristus sludināja un kas vēl arvien tiek sludināts visā pasaulē. Ideoloģijas triki un mahinācijas ar Bībeles tekstiem bija, ir un būs, līdz kamēr paši sāksim domāt un  izvērtēt to, kam ticam un kāpēc ticam.
Bet man ir klusas aizdomas, ka vidusmēra Latvijas kristieša dzīves skatījums ir - labāk nezināt, drošāk ticēsies.
Man ļoti gribētos, kaut es kļūdītos savās aizdomās! Paradokss – LR Satversmē tiek noteikts, ka Latvija ir demokrātiska valsts, kaut praksē šis pants ir reti īstenojams, bet arī LELB Satversmē vēl arvien ir atļauts ordinēt sievietes, kaut praksē tas apzināti nedarbojas („Ordināciju var lūgt ikviens, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatam”. LELB 133. punkts). Šādas tiesības sievietēm ir tikušas liegtas klusā un mierīgi ignorējošā veidā. Šī ir abējādi skumjā realitāte par „tiesisku valsti”...
Pie visa tā, 2012.gada pavasarī starp LELB un LELBāL tika parakstīts dokuments par savstarpēju diskusiju un pētījumiem sieviešu ordinācijas jautājumā.  Es jau vairāk kā gadu ar nepacietību gaidu, kad aizsāksies atklātas un demokrātiskas diskusijas par šo jautājumu, bet kā nav, tā nav.  Vai tiešām atkal būs bezcerīgi jāsecina, ka  papīrs pacieš visu un, dodoties uz dievkalpojumu, ir ieteicams atstāt galvu mājās.