Mēs vienlaikus varam koncentrēties tikai uz dažām lietām – aptuveni 7±2 vienībām, ko dēvē arī par Millera likumu. Pārējās atmiņas, procesi un idejas tiek uzglabātas tā sauktajā neapzinātajā prātā un tiek aktivizētas, kad ir nepieciešams kaut ko atcerēties vai veikt kādu darbību.
Prasmes, kuras sākotnēji bija jāapgūst – piemēram, lasīšana, rakstīšana, kurpju auklu siešana, braukšana ar velosipēdu, vēlāk dzīvē – automašīnas vadīšana, tad – vadīšana, runāšana un ēšana vienlaikus klausoties radio, vai – klaviatūras lietošana, mūzikas skaņdarba atskaņošana bez notīm utt., kādā dzīves posmā kļūst automātiskas. Tas notiek tādēļ, ka šīs prasmes, daudzas no kurām saistītas ar muskuļu atmiņu, no apzinātā līmeņa nolaižas līdz neapzinātajam darbības līmenim. Citiem vārdiem sakot – mēs apzināti par tām nedomājam, pirms tās veicam.
Zemāk citāts no R. Rebera un W. Perriga ieguldījuma "Starptautiskajā sociālo un uzvedības zinātņu enciklopēdijā"(2001), 5. nodaļa: “Differences Between Conscious and Unconscious Perceptual Processes” ["Atšķirības starp apzinātiem un neapzinātiem uztveres procesiem”]:
"Varētu domāt, ka neapzināta uztvere ir tāda pati kā apzināta uztvere, tikai bez fenomenālās pieredzes. Šādā skatījumā neapzināta uztvere ir tikai apzinātas uztveres bāla ēna. Taču šī pieeja ir apstrīdēta, un pastāv pārliecinoši pierādījumi tam, ka neapzinātu uztveri vada ierobežotas kapacitātes sistēma, savukārt apzinātu uztveri – daudz ietilpīgāka sistēma, kas ļauj izmantot informāciju no vairākiem avotiem (skat. MacLeod, 1998). Galvenais pierādījums nāk no kvalitatīvo atšķirību demonstrēšanas starp apzinātu un neapzinātu uztveri. Tas nozīmē, ka apzināta uztvere ietekmē mainīgo vienā virzienā, bet neapzināta – pretējā, liecinot par atšķirīgiem pamatmehānismiem (skat. Merikle un Daneman, 1998)."
Piemēram, Jacoby un Whitehouse (1989) atklāja interesantu efektu atmiņas atpazīšanas testā, kurā dalībniekiem bija jānosaka, vai vārds iepriekš tika parādīts sarakstā. Ja pirms mērķa vārda tika sublimināli rādīts tāds pats vārds, tas palielināja "vecu" atbilžu skaitu. Taču, ja šis pats vārds tika rādīts virs apziņas sliekšņa (supralimināli), tas samazināja "vecu" atbilžu skaitu. Šāda atšķirība liecina, ka cilvēki, kas redzēja supraliminālos stimulus, spēja apzināti koriģēt savu reakciju, savukārt tie, kas redzēja subliminālos stimulus, nespēja izvairīties no to ietekmes.
Hipnoterapijā bieži tiek izmantota apzinātā/neapzinātā prāta koncepcija (apziņa/zemapziņa), kur hipnoterapeits izceļ katras "prāta" daļas īpašības un iedrošina uzticēties zemapziņas procesiem. Tas var būt vērtīgi klientam, palīdzot atklāt viņa iekšējos resursus un neizmantoto potenciālu.
Zemapziņas termins tiek plaši izmantots Eriksona un neo-Eriksona hipnoterapijas skolā. Apzinātais prāts tiek aicināts "atkāpties", darīt kaut ko citu vai vienkārši tikt ignorēts, kamēr terapeitiskais darbs tiek veikts ar klienta zemapziņu.
Jāteic, ka apziņa vai zemapaziņa kā struktūras nav fiziski atrastas vai atklātas. Tie ir koncepti, formas vai, ja gribat, darba metaforas, lai apzīmētu kaut ko, ko mēs 21. gadsmitā vēl arvien nevar izskaidrot. Nevaram arī noliegt! Taču pat "prāts" kopumā vēl nav pilnībā izskaidrots, neraugoties uz neirozinātnes attīstību. Cilvēka "es" joprojām ir noslēpums. Mēs nevaram pilnībā izskaidrot arī cilvēka spēju garīgi transcendēt sevi, iztēloties nākotni, fantazēt, atstāt ķermeni iztēlē un konstruēt situācijas, darbības vai lietas.
Pat mūsu spēja uztvert stāstu, sajust to un personīgi ar to identificēties ir noslēpumaina. Es uzskatu, ka visas šīs spējas un talanti ir mūsu evolucionārais, kultūras un mentālais mantojums.
