PAR MANI

 Sveiki! Es esmu Aļesja, sertificēta hipnoterapeite, dzīvoju Eiropā. 

Hipnoze man palīdzēja pārvarēt sāpes un pēcoperācijas veselības sarežģījumus. Pēc tam, kad biju pavadījusi sešus mēnešus gultas režīmā, 13 mēnešus lietojusi pretsāpju līdzekļus un pārcietusi četras operācijas, es pavisam nejauši atklāju hipnozi.

Man bija trīs neveiksmīgas operācijas, un es gatavojos ceturtajai. Tajā pašā laikā es rakstīju pēdējo nodaļu savai disertācijai un steidzos to iesniegt. Strādāju intensīvi, jo biju iekavējusi gandrīz vienu gadu. Laiku pa laikam pusdienas ēdot, vienkārši slēdzu YouTube un skatījos to, kas pagadās, lai novirzītu domas no disertācijas. Nejauši YouTube noskatījos interviju par hipnozi. Tas mani ļoti ieinteresēja. Sāku lasīt par to. Pirms operācijas nolēmu, ka man nav ko zaudēt, eksperimentēju ar pašhipnozi un izrakstījos no slimnīcas bez pēcoperācijas sāpēm.

Savu uzvaru es nosvinēju, lidojot uz Grieķiju un kāpjot Atēnu, Korintas un Epidauras pakalnos. Varbūt tieši tāpēc ir Mount Hypnos - Hipnosa Kalns.

Sākumā mana interese par hipnoterapiju bija  ziņkārība pēc atveseļošanās un vēlme izpētīt šo jomu. Es aizrāvos ar universitātes bibliotēkas grāmatām un zinātniskiem rakstiem. Beigās tziņkārības pēc iestājos hipnoterapijas skolā, bez jebkāda nodoma kļūt par terapeiti. Man pieteikumā nebija ideju, kā pamatot manu motivāciju studēt. Tajā pašā laikā iestājos arī citā koledžā. Un tad viss mainījās. Kamēr pētniecība sniedz zināšanas akadēmiskajai videi, hipnozei ir īsts potenciāls mainīt cilvēku dzīves!

Ja es varu tev palīdzēt justies labāk, būt veselākam un dzīvākam, mēs varēsim kopā svinēt tavas uzvaras!

MANS STĀSTS

No kurienes es nāku

Mana ģimene vēlējās, lai es kļūtu par juristi. Mans vectēvs gribēja, lai es kļūstu par politiķi, un nosūtīja mani studēt jurisprudenci Policijas akadēmijā.

Dažus gadus es strādāju  Bērnu un ģimenes lietu ministrijā par valsts ierēdni, vēlāk – Kultūras ministrijā.

Mana pieredze valsts sektorā ietvēra Eiropas Savienības politikas koordināciju valsts līmenī un divpusējo līgumu izstrādi. Tas bija vērtīgs un interesants darbs, kas ietvēra starptautiskus komandējumus un valsts pārstāvniecību.

Starp valdības darbiem es mēģināju studēt teoloģiju – jomu, kas mani vienmēr ir fascinējusi. Pēc vectēva aiziešanas mūžībā es pilnībā nodevos teoloģijai, jo ticība, Raksti, uzskati, reliģiskā prakse un garīgums mani aizrāva jau kopš bērnības. Tāpēc mana kaislība uz teoloģiju izpaudās daudzos studiju gados, kas bieži gāja paralēli citiem darbiem.

---

Par reliģiju

Vairāk nekā 20 gadus esmu bijusi līdz ausīm iesaistījusies pentakostāļu/harizmātiskās kustībās. Es minu abus, jo manā kontekstā tie ir nedaudz atšķirīgi (piemēram, pentakostāļi atļauj publisku mēlēs runāšanu tikai ar tulku, un dievkalpojumos nav pieņemts plaukšķināt un dejot, kā tas ir harizmātiskajās draudzēs). 13 vasaras esmu darbojusies vai vadījusi kristīgās bērnu un jauniešu nometnes - kristīgajā nometņu centrā Gančauskas un dažus gadus centrā Norkalni.

Ja tev šķiet, ka esi piedzīvojis reliģisku traumu vai smadzeņu skalošanu, iespējams, tā arī ir. Šādi uzskati var būt verdzinoši – tie iekļūst personības struktūrā un pārņem cilvēku, ja viņš vai viņa pārāk ilgi atrodas noteiktā reliģiskā vidē. Es to esmu piedzīvojusi. Tas ir grūti. Tas nav vienas dienas jautājums, bet brīvība ir iespējama.

Es esmu studējusi Bībeli dažādās vidēs:

• Harizmātiskajā Bībeles skolā un seminārā,
• Sekulārā universitātē ar luterisko ievirzi,
• Katoliskajā universitātē,
• Reformātu teoloģiskajā fakultātē,

aptverot gandrīz visas lielākās kristīgās konfesijas.

Es pat piedalījos jaunākajā (2017–2024) Bībeles tulkojuma revīzijas komisijā Latvijā. 

---

Kur esmu tagad

Teoloģijā esmu ieguvusi visus iespējamos grādus:

• Teoloģijas maģistra grāds Latvijas Universitātē (2012),
• Augstākā līmeņa maģistra grāds teoloģijā un reliģijas studijās no Katoliskās Universitātes Lēvenē, Beļģijā (2015),
• Teoloģijas doktora grāds no Cīrihes Universitātes, Šveicē (2023).

Tomēr mani plašie teoloģijas pētījumi neizdziedināja manu prātu un dvēseli. Uzskati, kurus mēs mantojam kā ierobežojumus, nepastāv apzinātā, intelektuālā līmenī – tie dzīvo zemapziņā, veido mūsu pasaules skatījumu, uzspiež ierobežojumus un rada vainas sajūtu, kaunu, bezspēcību un bailes. Tie ietekmē mūsu uzvedību, liekot mums baidīties rīkoties, runāt, būt pašiem.

Un tomēr – dziedināšana ir iespējama. Tā sākas brīdī, kad saprotam, ka viss nepieciešamais jau ir mūsos.

---

Mainot savus plānus jeb no teorijas uz praksi

Šie vārdi mani personīgi uzrunā:

"Lielākais Jēzus darbs nebija mirušo augšāmcelšana, bet gan Viņa spēja augšāmcelt dzīvos."

— Fr. Fabio de Melo, katoļu priesteris, dziedātājs

Ja man ir kas kopīgs ar Jēzu vai reliģiju, es gribētu Viņam sekot šajā – pacelt un augšāmcelt dzīvu cilvēku.

Pārdomājot ticību un reliģiju, esmu pārliecināta, ka tev jau ir viss nepieciešamais tavā prātā – sauc to par zemapziņu, neapzināto vai kognitīvo prātu. 

Šie resursi tevī ir ielikti no Radītāja, dodot tev spēju uzsākt, virzīt un piepildīt savus mērķus:

• pārvarēt bailes un fobijas,
• atbrīvoties no neveselīgiem ieradumiem,
• mainīt garastāvokli,
• iegūt lielāku labsajūtu un iekšēju mieru,
• pielāgot ēšanas paradumus un regulēt svaru,
• paātrināt fizisko dziedināšanu,
• uzlabot miegu,
• atgūties no pagātnes traumām un daudz ko citu.

Lielākais hipnozes noslēpums nav ārēja vara, bet gan iekšējie resursi, kas ir katrā cilvēkā – arī tevī. Šie resursi palīdz atjaunot prātu un ķermeni, atgūt savu vērtību, atbrīvoties no ierobežojošiem uzskatiem, neracionālām bailēm un ieradumiem, kas tev vairs nesniedz prieku. Dziedināšana un brīvība nāk no iekšienes. 

Tāpēc es ticu Tev!

Es strādāju tiešsaistē, izmantojot Zoom, padarot sesijas pieejamākas un ērtākas.

Esmu apguvusi Ērkisona, neo-Ēriksona hipnozi, kā arī kognitīvi biheiviorālo hipnoterapiju, arī NLP. 

Esmu biedre Lielbritānijas Nacionālajā Hipnoterapijas Padomē. 

Ja tu esi piedzīvojis vai piedzīvojusi kā Tev šķiet reliģisku traumu, un tava ticība nepieļauj hipnozi, tas ir pilnīgi saprotams. Mēs varam par to parunāt. Esmu šeit, lai uzklausītu un atbildētu uz tavām jautājumiem – doktrināliem, teoloģiskiem, psiholoģiskiem vai personiskiem.

Rūpējies par sevi. 

Rezervē savu 15 minūšu bezmaksas konsultāciju platformā Zoom. 

Apzinātie un neapzinātie procesi

Mēs vienlaikus varam koncentrēties tikai uz dažām lietām – aptuveni 7±2 vienībām, ko dēvē arī par Millera likumu. Pārējās atmiņas, procesi un idejas tiek uzglabātas tā sauktajā neapzinātajā prātā un tiek aktivizētas, kad ir nepieciešams kaut ko atcerēties vai veikt kādu darbību.

Apzinātā un neapzinātā prāta metaforiskā dihotomija

Prasmes, kuras sākotnēji bija jāapgūst – piemēram, lasīšana, rakstīšana, kurpju auklu siešana, braukšana ar velosipēdu, vēlāk dzīvē – automašīnas vadīšana, tad – vadīšana, runāšana un ēšana vienlaikus klausoties radio, vai – klaviatūras lietošana, mūzikas skaņdarba atskaņošana bez notīm utt., kādā dzīves posmā kļūst automātiskas. Tas notiek tādēļ, ka šīs prasmes, daudzas no kurām saistītas ar muskuļu atmiņu, no apzinātā līmeņa nolaižas līdz neapzinātajam darbības līmenim. Citiem vārdiem sakot – mēs apzināti par tām nedomājam, pirms tās veicam.

Zemāk citāts no R. Rebera un W. Perriga ieguldījuma "Starptautiskajā sociālo un uzvedības zinātņu enciklopēdijā"(2001), 5. nodaļa: “Differences Between Conscious and Unconscious Perceptual Processes” ["Atšķirības starp apzinātiem un neapzinātiem uztveres procesiem”]:

"Varētu domāt, ka neapzināta uztvere ir tāda pati kā apzināta uztvere, tikai bez fenomenālās pieredzes. Šādā skatījumā neapzināta uztvere ir tikai apzinātas uztveres bāla ēna. Taču šī pieeja ir apstrīdēta, un pastāv pārliecinoši pierādījumi tam, ka neapzinātu uztveri vada ierobežotas kapacitātes sistēma, savukārt apzinātu uztveri – daudz ietilpīgāka sistēma, kas ļauj izmantot informāciju no vairākiem avotiem (skat. MacLeod, 1998). Galvenais pierādījums nāk no kvalitatīvo atšķirību demonstrēšanas starp apzinātu un neapzinātu uztveri. Tas nozīmē, ka apzināta uztvere ietekmē mainīgo vienā virzienā, bet neapzināta – pretējā, liecinot par atšķirīgiem pamatmehānismiem (skat. Merikle un Daneman, 1998)."

Piemēram, Jacoby un Whitehouse (1989) atklāja interesantu efektu atmiņas atpazīšanas testā, kurā dalībniekiem bija jānosaka, vai vārds iepriekš tika parādīts sarakstā. Ja pirms mērķa vārda tika sublimināli rādīts tāds pats vārds, tas palielināja "vecu" atbilžu skaitu. Taču, ja šis pats vārds tika rādīts virs apziņas sliekšņa (supralimināli), tas samazināja "vecu" atbilžu skaitu. Šāda atšķirība liecina, ka cilvēki, kas redzēja supraliminālos stimulus, spēja apzināti koriģēt savu reakciju, savukārt tie, kas redzēja subliminālos stimulus, nespēja izvairīties no to ietekmes.

Hipnoterapijā bieži tiek izmantota apzinātā/neapzinātā prāta koncepcija (apziņa/zemapziņa), kur hipnoterapeits izceļ katras "prāta" daļas īpašības un iedrošina uzticēties zemapziņas procesiem. Tas var būt vērtīgi klientam, palīdzot atklāt viņa iekšējos resursus un neizmantoto potenciālu.

Zemapziņas termins tiek plaši izmantots Eriksona un neo-Eriksona hipnoterapijas skolā. Apzinātais prāts tiek aicināts "atkāpties", darīt kaut ko citu vai vienkārši tikt ignorēts, kamēr terapeitiskais darbs tiek veikts ar klienta zemapziņu.

Jāteic, ka apziņa vai zemapaziņa kā struktūras nav fiziski atrastas vai atklātas. Tie ir koncepti, formas vai, ja gribat, darba metaforas, lai apzīmētu kaut ko, ko mēs 21. gadsmitā vēl arvien nevar izskaidrot. Nevaram arī noliegt! Taču pat "prāts" kopumā vēl nav pilnībā izskaidrots, neraugoties uz neirozinātnes attīstību. Cilvēka "es" joprojām ir noslēpums. Mēs nevaram pilnībā izskaidrot arī cilvēka spēju garīgi transcendēt sevi, iztēloties nākotni, fantazēt, atstāt ķermeni iztēlē un konstruēt situācijas, darbības vai lietas.

Pat mūsu spēja uztvert stāstu, sajust to un personīgi ar to identificēties ir noslēpumaina. Es uzskatu, ka visas šīs spējas un talanti ir mūsu evolucionārais, kultūras un mentālais mantojums.

Kas ir hipnoze?

Īsa atbilde – par hipnozes definīciju vēl nav vienojušies, taču viens ir skaidrs – hipnoze nav miegs.

Zemāk ir piecas dažādas zinātniskas, medicīniskas definīcijas par hipnozi:

1. Amerikas Psiholoģijas Asociācijas (APA) definīcija

"Hipnoze ir apziņas (consciousness) stāvoklis, kas ietver koncentrētu uzmanību un samazinātu perifēro uztveri, raksturojoties ar pastiprinātu spēju reaģēt uz ierosinājumiem." 

2. Britu Medicīnas Asociācijas (BMA) definīcija

"Īslaicīgs mainītas uzmanības stāvoklis, ko var izraisīt cita persona, un kurā spontāni vai reaģējot uz verbāliem vai citiem stimuliem var rasties dažādi fenomeni. Šie fenomeni ietver apziņas un atmiņas pārmaiņas, paaugstinātu jutību pret ierosinājumiem, kā arī subjektā izraisītas reakcijas un idejas, kas viņam viņa ierastajā apziņas stāvoklī nav pazīstamas." 

3. Ernesta Hilgarda disociācijas teorija

Hilgards definēja hipnozi kā disociāciju, piedāvājot, ka tā ietver apziņas dalīšanos, kur daļa prāta reaģē uz ierosinājumiem, bet cita daļa to novēro. Šī definīcija uzsver dalītās apziņas lomu hipnotiskajā pieredzē.

4. Miltona Eriksona mainītā stāvokļa teorija

Eriksons uzskatīja hipnozi par "īpašu, uz iekšu vērstu mainītas funkcionēšanas stāvokli." Šī definīcija koncentrējas uz unikālo iekšējo stāvokli, kas tiek sasniegts hipnozes laikā, un to atšķir no parastās nomoda apziņas.

5. Džo Grifina un Ivana Tairela REM stāvokļa teorija

Grifins un Tairels definē hipnozi kā "jebkuru mākslīgu veidu, kā piekļūt REM stāvoklim, tam pašam smadzeņu stāvoklim, kurā notiek sapņošana." Šī definīcija sasaista hipnozi ar dabiskajiem smadzeņu procesiem, konkrēti ar stāvokli, kas saistīts ar ātro acu kustību miega laikā (REM).

Un tad ir dažnedažādas hipnozes skolas... kā pagātnē, tā šodien. Džeimsa Esdeila hipnozi, piemēram, uzskatīja par mesmerismu (no Franca Antona Mesmera vārda, kurš bija teologs, astronoms un ārsts, un kurš uzskatīja, ka debesu ķermeņiem ir ietekme uz cilvēku ķermeņiem). Ķirurgs Esdeils pats rakstīja, ka tas, ko viņš pielietoja Indijā uz saviem pacientiem pirms operācijas, bija mesmerisms, taču mūsdienās ir vairāki pētnieki, kas teiktu, ka mesmerisms tas nebija. Kas tas bija? Varbūt eksorcisma paveids. Lai nu kā, Mesmera vēsturē arī ir gadījums, kad viņš redzēja kādu katoļu priesteri Rēgensburgā (tagadējā Vācijā) pielietojam eksorcismu, taču Mesmers bija pārliecināts, ka tas nebija vis eksorcisms, bet gan magnētisms jeb tas pats, ko Mesmers (1775.g.) pielietoja savā ārsta darbībā. Antonu Mesmeru gan uzskata par modernās hipnozes pamatlicēju. Tad nu iznāk, ka, pavisam vispārinot tēmu par to, kas ir hipnoze, tur ietilpst gan “eksorcisms”, gan mesmerisms, gan hipnotisms. Hipnotisms ir vārds, ko pirmais sāka lietot ķirurgs Džeims Breids 1841. gadā. Par slaveno Miltonu Eriksonu - citu reizi.

Interesanti, ka Džeimsa Esdeila tēvs un brālis bija mācītāji, Francs Mesmers savulaik bija katoļu seminārists, kas kļuva par ārstu, un Džeims Breids savās grāmatās ik pa laikam diskutēja par Bībeles interpretācijām. Ticiet vai nē, es nezināju, ka viduslaikos teoloģija, astronomija, [al]ķīmija un medicīna bija viena kopēja zinātne par cilvēka iekšējo un ārējo pasauli. Daudzas grāmatas no tiem laikiem sākas ar Bībeles tekstiem un tos skaidro.

Kas ir hipnoze? Hipnoze ir viss tas, ko Tava iztēle var izdomāt! 

Jebkurā gadījumā, Psihiatrijas katedras asociētais profesors Stenfordas univeristātes Medicīnas skolā, psihiatrijas doktors Dāvids Spīgels, kurš ir psihiatrs, kas otrajā paaudzē praktizē hipnozi un pēta šo fenomenu, uzskata, ka katra hipnoze ir pašhipnoze.

Kā tad tā? Kur palika Mesmera planetārie šķirdrumi, dēmonu izdzīšana, hipnotizētāja tumšās acis un kontroles zaudēšana, ko esam redzējuši TV un šausmu filmās? 

Visizplatītākās bailes taču ir bailes pazaudēt kontroli! 

Stāsts turpinās: Mesmers nosūdzēja Minhenes zinātņu akadēmijai priesteri eksorcistu no Vācijas, kā rezultātā priesterim lika aizbraukt no savas draudzes, iesaistot tajā visā pat pāvestu, taču pēc kāda laika Parīzes karaliskā komisija līdzīgi izrīkojās ar Mesmeru pašu, pasludinādami, ka dziedināšanas, ko Mesmers paveica, nav bijis iespējams atkārtot klīniskajā vidē (sauksim to tā), jo tās notika tādēļ, ka pats cilvēks sekmēja savu atveseļošanos, nevis planētu ietekme. Komisija nosprieda, ka Mesmers neko jaunu nav atklājis astronomijā un medicīnā. Neviens gan nenoliedza to, ka cilvēki patiešām atveseļojās. 

Daži šo sauc par ticību, citi par placebo. Vēl hipnoze ir tikusi definēta kā relaksējošs stāvoklis vai vienkārši relaksācija. Varam saukt, kā gribam. Ne par velti mūsdienās ir daudzas grāmatas par pašhipnozi, kas nozīmē to, ka cilvēks var pats sev palīdzēt nofokusējot uzmanību uz vienu konkrētu lietu, ar vārdiem un domām aicinot savu prātu vai ķermeni atveseļoties. Tik vienkārši! Kad bieži gāju uz muguras masāžām, dažreiz, guļot uz spilvena, domās liku sprandas muskuļiem atslābt... Pilnīgi intuitīvi. Un tas notika. Tas ir tieši tik vienkārši! Mūsu prāts un mūsu smadzenes kontrolē visu ķermeni, emocijas un pašsajūtu. Šos procesus var novērot gadu tūkstošu gaitā pat bez kvantumfizikas atklājumiem.

Esmu lasījusi skaistu analoģiju par to, ka hipnoze ir kā divi piloti lidmašīnā. Lidmašīna lidos tur, kur tai ir jātiek, ja abi piloti strādā koordinēti - klients un hipnoterapeits.

Šķiet gandrīz dīvaini, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kas ir paturējusi hipnoterapeita specialitāti iekš tradicionālās medicīnas. Jā, Latvija ir vienīgā valsts, saskaņā ar Eiropas Komisijas profesiju klasifikatoru datu bāzi, kas ne tikai uzskata, ka hipnoze ir ārsta instruments, bet kas uzskata, ka jebkura terapija ir medicīnas intervence! Mākslas terapeits Latvijā ir ārstniecības persona. 

Kaut arī ar mākslu, tāpat kā ar hipnozi, var atveseļot sevi pats. Un ja pastāv pašhipnoze, un es esmu apliecinājums tam, ka pašhipnozi var pielietot sāpju gadījumā un pirms operācijas, tad interesanti, kā hipnoze var būt rezervēta tikai ārstiem? Jebkurā gadījumā, esam vienīgie tādi Eiropā. 

Atzīšos, es neesmu nekad sastapusies ar ārstu hipnoterapeitu Latvijā. Mani nekad neviens pie tāda nav nosūtījis. Man ir bijušas regulāras migrēnas (reizi nedēļā), man tika rekomendētas zāles, man ir bijušas sporta traumas un hroniskas sāpes, disku protrūzija un sāpes, vēlreiz traumas un sāpes, un 3 operācijas un pēc-operāciju sāpes. Esmu atradusies uz gultas, uz slimības lapas, esmu raudājusi no krampjveidīgām sāpēm neraugoties uz Ketanov zālēm, bet neesmu tikusi sūtīta pie ārsta hipnoterapeita. 

Es sevi saucu par hipnotizētāju! 

Man ir doktora grāds teoloģijā! Un divi maģistra grādi teoloģijā! Un jurista grāds! 

Man ir profesionālais diploms hipnoterapijā. Man ir klīniskā hipnoterapeita diploms. Man ir hipnoterapijas praksē diploms, kas ir atzīts Lielbritānijā un akreditēts Lielbritānijā. 

Es neesmu ārste! Tādēļ ar Tevi mums būs klienta un hipnotizētāja (pakalpojuma sniedzēja) attiecības, nevis pacienta un ārsta attiecības. Jebkurā citā Eiropas valstī es teiktu, ka es priecāšos būt par Tavu terapeitu, bet ne šeit, jo “terapija” pie mums Latvijā, nozīmē medicīnu. 

Vai tas nozīmē, ka mūsu valstī cilvēki ir priecīgāki, laimīgāki, veselāki un saņem nepieciešamo palīdzību? Es nezinu. Man bija četras operācijas. Trīs no tām bija neveiksmīgas. Man izmaksāja kompesāciju par man nodarītajām manipulācijām, kuras samazināja manu dzīves kvalitāti un kā rezultātā radīja neatgriezeniskas anatomiskas izmaiņas. Runa ir par ķirurģiju!

Pasaulē nav zināms neviens gadījums, kad hipnoze kādam nodarītu ļaunumu. Trīsdesmit gadus atpakaļ Lielbritānijā tika tiesāts kāds skatuves hipnotizētājs, kurš hipnotizēja kādu jaunu cilvēku, kuram dažas dienas pēc pasākuma, sākās šizofrēnijas lēkmes. Tiesas spriedums bija labvēlīgs hipnotizētājam - hipnoze nav pie vainas. Jaunēklim bija predispozīcija, un garīgā saslimšana sāktos tik un tā. Tagad es Tev pastāstīju visbriesmīgāko stāstu, kas jebkad ir bijis saistīts ar hipnozi. Un pat tajā tiesas ceļā tika konstatēts, ka hipnoze nevienam nekādu ļaunumu nenodara. Tiesvedība saucas "Gates vs McKenna (1999)”. Par to var izlasīt tiešsaistē.

Protams, ir cilvēku grupas, kurām hipnoze nav ieteicama. Tās ir personas, kurām ir:

•  psihoze
• šizofrēnija
• vājprāts 
• patoloģiski personības traucējumi

Lielākai daļai cilvēku hipnoterapija ir patīkama, maiga un ļoti droša pieredze. 

Nākošajā rakstā uzrakstīšu tās lietas, kurās hipnoze var palīdzēt Tev. Kā jau minēju, manā gadījumā es tiku vaļā no sāpēm. Tolaik nebiju studējusi hipnozi. Biju vienkārši lasījusi, vākusi informāciju un nolēmu paeksperimentēt, jo ko man bija zaudēt pēc 13 mēnešiem sāpju un 6 mēnešiem gultā? Es to atklāju priekš sevi nejauši. 

Tu vari pats sev palīdzēt, jo Tevī ir visi vajadzīgie resursi! 

Ja Tev vajag manu palīdzību, un viss, ko es darīšu, būs, es Tev asistēšu ceļā pie Taviem resursiem, padod ziņu. 

Piesakies bezmaksas 15 min sarunai, ja nopietni apsver hipnozi!