„Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli
un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos,
bet jaunie redzēs parādības. Arī pār
kalpiem un kalponēm Es izliešu tajās pašās dienās Savu Garu." (Joēla 3:1-2)
Kad mēs pieminam Vasarsvētku dienu, par ko mēs parasti stāstam?
Vai par piecdesmito atceres dienu kopš Kristus augšāmcēlās no mirušajiem? Vai
mēs stāstam par vienu no jaukajiem nostalģiskajiem pagātnes notikumiem Kristus draudzē,
ko būtu vērts meditatīvi atsaukt atmiņā?
Vai mēs saprotam Vasarsvētku notikuma būtību – to, ka Dieva
Gars ir ticis izliets pār visu miesu?
Šī notikuma būtība ir radikāla
„ne-ekskluzivitāte” – Dieva atklāsmes un spēka paplašināšanās cilvēces pastāvēšanas
vēsturē, Svētajam Garam pārplūstot pāri Vecās Derības izredzētības teoloģijai, kurā
Dieva Gars bija ekskluzīvi pieejams tikai dažu sakrālo kategoriju pārstāvjiem –
priesteriem, praviešiem un ķēniņiem.
Vārds „ekskluzīvs” ir svešvārds un šodienas kontekstā tā
nozīme vislabāk ir izprotama no preču un pakalpojumu piedāvātajām reklāmām.
Šādā nozīmē šis vārds izsaka kādas grupas vai indivīda īpašo stāvokli un spēju
iegādāties un lietot piedāvāto produktu un baudīt zināmas priekšrocības. Vecās
Derības laika ekskluzīvā trijotne – priesteris, pravietis un ķēniņš - bija izredzēti atklāt pārējai cilvēcei Dieva
raksturu un Viņa pilnīgo gribu. Var sacīt, ka Dieva Gars Vecās Derības laikā
bija ekskluzīvs un darbojās tikai caur priestera, pravieša un ķēniņa dzīvi.
Tomēr jau Mozus saprata, ka labāk ir nemēģināt pakļaut un
privatizēt Svēto Garu, kurš izlejas pāri mēram, pāri nospraustajām administratīvajām
un teoloģiskajām robežām. Sarunā ar Jozua, Mozus, saprazdams Dieva vēlēšanos, iesaucās
– „Ak, kaut Tā Kunga tauta visa būtu
pravieši, un kaut Tas Kungs Savu Garu pār viņiem visiem dotu!" (4.Mozus
11:11-29)
Pravietis Joēls, lūkodamies nākotnē, pasludināja Dieva plānu
izliet Svēto Garu pār sirmgalvjiem un jauniešiem, pār sievietēm un vīriešiem no
jebkuras tautības, no jebkura sociālā slāņa - visos kontinentos, lai ikviens Kristus
draudzē iegūtu iespēju piedalīties Dieva klātbūtnes un atklāsmes izplatīšanās
laikā, kas tuvojās.
Jēzus Garu salīdzināja ar jauno vīnu, kas saplēš vecos ādas
traukus, arī ar dzīvo ūdeni, kas verd mūžīgai dzīvībai. Gan Vecajā, gan Jaunajā
derībā atrodam daudzus metaforiskus apzīmējumus Svētajam Garam – vējš, ūdens,
uguns, eļļa, upe, balodis, augšāmcelšanās spēks, uguns liesmas. Viens ir
skaidrs – Svētais Gars ir dinamiska, nevis statiska Trīsvienības Persona, un
Svētajam Garam ir tendence virzīties, plūst uz priekšu, kustinot mūs,
aizdedzinot mūsu dvēseles, virzot mūs uz Dieva Valstības laiku beigām.
Kas notika dienā, ko mēs pazīstam kā Vasarsvētku dienu? Dievs
sāka īstenot Savu radikālās ne-ekskluzivitātes
plānu Viņa paša izveidotajā Kristus draudzē! Un Pēteris bija pirmais, kas
saņēma atklāsmi par to, ka laiku maiņa ir notikusi – tas, par ko runāja Mozus
un Joēls, piepildījās realitātē:
„Bet Pēteris, nostājies
ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas
Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzērušies, kā jums šķiet, jo ir
tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks
pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu
dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji
sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem
un Savām kalponēm Es tajās dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un
zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule
pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks,
tiks izglābts." (Ap.d. 2:14-21)
Vasarsvētku diena nav nedz atceres diena, ne arī piemiņas diena
Svētā Gara esamībai draudzē. Šī diena ir atgādinājums tam, ka draudze ir
radusies un pastāv pateicoties Svētajam Garam, kas plūst, deg un vēlas piepildīt
katru cilvēku ar Savu klātbūtni radikālajā ne-ekskluzivitātē.
„Nāc Svētais Gars un runā manī,
Nāc Svētais Gars un lūdz manī,
Nāc izdziedē, nāc atbrīvo
Mūsu sirdis no visas nospiestības,
Nāc pārveido, nāc aizdedz
Uguni no debesīm šajā vietā.
Iededz liesmu manā dvēselē,
Iededz liesmu manā dvēselē,
Iededz liesmu manā dvēselē, Kungs!”
( brazīliešu
slavēšanas dziesma, autori Rogério Ap. Victorio Pereira un Júlio César)
Ja esi ļāvis Svētā Gara ugunij savā dzīvē apdzist, ieaicini Viņu atpakaļ, lai Viņš aizdedzina Tavu dvēseli
