Piektajā klasē es iesaistījos basketbolā un vieglatētikā, pēc tam – dejošanā. Pakāpeniski astmas lēkmes samazinājās. Alerģijas gan palika. Pret kaķiem, putekļiem, pelējumu, ziedputekšņiem un augiem.
Kādu laiku atpakaļ es biju dzirdējusi interesantu teoriju par to, ka astma ir psihosomātiska saslimšana – ka tās cēlonis ir vispirms psiholoģisks, mentāls un tad – fizioloģisks. Tagad es uzzināju, ka ar jaunajiem 21. Gadsmita atklājumiem imunoloģijā ir secināts, ka astmas cēlonis tomēr ir fizioloģiks – reakcija uz alergēniem vidē, kā arī ģenētiskās īpatnības. Manā ģimenē diviem vecvecākiem bija astma – visu mūžu.
Vēl kādu laiku atpakaļ es uzzināju, ka astmu bērniem var mazināt ar vēdera masāžu. Par to pat Latvijā veselības žurnālā bija raksts. Tad es to mēģināju pārbaudīt un uzgāju kādu video, kurā kāds masieris internetā stāstīja, ka vēdera masāža zem ribām mazina organisma pretreakciju uz alergēniem, tādā veidā mazinot alerģiskas reakcijas.
Interesanta ir saikne starp astmu un mentālajām saslimšanām, vai astmu un tādiem garastāvokļa stāvokļiem kā depresiju, stresu un trauksmi. Cilvēkiem ar astmu ir palielināta trauksme, stress, un lielai daļai ir depresija vai mantālās saslimšanas. Tieši šī iemesla dēļ 20. gadsmita psihoanalīze un psiholoģija bija secinājusi, ka astma ir psihosomātiska saslimšana. Tagad šis viedoklis, kā jau minēju, ir apgāzts. Faktiskā situācija par to, ka ar astmu cietušo cilvēku īpatsvars ieš arī no stresa, depresijas, trauksmes un mentālajām saslimšanām gan nav mazinājies. Es nezinu ar ko tas ir saistīts. Taču no savas samērā ilgās pieredzes ar astmu bērnībā atceros, ka tad, kad es par kaut ko stipri pārdzīvoju (piemēram, par to, ka skolā tiku sodīta par uzvedību), fakts bija tāds, ka man sākās astmas lēkme un tas nozīmēja slimošanu – mājās vai slimnīcā. Kaut kāda saskarsme starp stresu, pārdzīvojumiem un bronhu spazmām tur ir. Es neesmu ārste, bet man liekas, ka nevar pavisam atmest skaidrojumu par to, ka vismaz daļā gadījumu astmas lēkmēm ir psihosomātisks sākums.
Bērnībā esmu bijusi uz procedūrām, kurās tīrīja bronhus, laižot iekšā caur masku kaut kādu skābekli ar zālēm. Man bija otrās pakāpes astma, un tā rezultātā mums piešķīra dzīvokli (pirms tam dzīvojām vecajā koka mājā). Mans ceļojums ar astmu ir bijis pasmags. Vēlāk astma mazinājusies līdz vidēji vienai reizei gadā kā bronhīts. Pēdējo reizi inhalatoru ieguvu Amerikā, kad sākās kovids. Toreiz viņiem slimnīcā nebija testu. Man iedeva inhalatoru, FF2 masku un uzrakstīja iespējamo diagnozi – bronhīts. Nezinu, kas tas galu galā bija.
Elpošanas vingrinājumi palīdz trenēt plaušas, kontrolēt elpošanu un mazināt stresu. Mani uzrunāja kāda ūdens niršanas speciālista stāsts. Viņam bija astma un viņš regulāri ņurkoja piemājas baseinā. Rezultātā viņš pārvarēja astmu un uzstādīja vairākus ginesa rekordus niršanā bez ekipējuma, kā arī atrašanās zem ūdens ilgumā. Viņu sauc Stīgs Severinsens. Brīnišķīgs stāsts. Elpošana ir viens.
Hipnoze var būt otrs. Hipnoze palīdz mazināt stresu un trauksmi. Hipnoze palīdz tādā veidā, ka mentālā reakcija uz kairinātājiem, tostarp stresu izraisošajiem, nav tik paniska. Astmas laikā bronhos notiek spazmas. Ja astmai ir psihosomātikas elementi, tad nomierinot prātu un uztrenējot to nepanikot par kaut kādām lietām vai notikumiem, var potenciāli mazināt spazmu rašanos bronhos. Spazmas nozīmē saraušanās. Saraušanās ir pretējs atslābināšanās. Saraušanās organismā notiek, ja kaut kas tiek uztverts kā drauds. Ja draudu iespēja mazinās, tad mazinās arī varbūtība, ka notiks spazmas.
Mans personīgais interesantais eksperiments notika dažas nedēļas atpakaļ. Es devos pie vizāžistes. Pirmo reizi mūžā. Es neesmu lietojusi kosmētiku, jo man ir jūtīga āda, un jebkāda kosmētiskas saskare ar sejas ādu, acīm un skropstām, izraisa asarošanu. Bet es devos pie vizāžistes un ziņkārīgi domāju – cik ilgi es izturēšu līdz kamēr man sāksies nekontrolējama asarošana? Mani krāsoja gandrīz trīs stundas. Ik pa laikam manas acis kļuva stiklainas, es to redzēju spogulī un jutu, ka tuvojas asaras. Tajos brīžos es sēdēju, skatījos spogulī un teicu sev – draudu nav, es šeit sēžu, lai smuki izskatītos, viss, kas man tiek likts uz sejas, ir tādēļ, lai padarītu mani smukāku, un tas ir ļoti labi, tie nav nekādi draudi. Tā es sēdēju gandrīz trīs stundas – pati sevi hipnotizēju. Uz manas sejas tika uzklāti vairāk kā trīsdesmit dažādi kosmētikas produkti. Pēc tam es aizgāju uz pasākumu līdz vēlajai naktij. Pusnaktī es nomazgāju kosmētiku. Nākošajā dienā es devos uz veikalu un nopirku sev kosmētiku. Es uztrenēju savu prātu (un seju) uztvert kosmētiku kā kaut ko pozitīvu un labu, nevis draudu ka pirms tam.
Man pārvarēt astmas lēmes palīdzēja ticība tam, ka tas var mazināties, elpošanas vingrinājumi un sports. Alerģijas mazināšanai palīdzēja vēdera masāža un paš-hipnoze.
Foto lietots ilustrācijai. Avots: Wikipēdija. Public Domain.
