".. kristieša pienākums nav cīnīties pret cilvēkiem, pat ne pret neticīgajiem, bet svētie ir aicināti pastāvēt ticībā un pacietībā. Nevis cilvēks cilvēkam ir soģis, bet Dievs ir soģis, kas tiesā un soda.
Kādai tad cīņai kristieši ir pilnvaroti un aicināti? Kristieši cīnās labo ticības cīņu un izpilda Dieva pavēles. Jebkur, kur kristiešu grupas ir vērsušās pret citām grupām garīgi, militāri vai morāli, tas ir bijis darīts labākajā gadījumā kļūdīšanās dēļ, sliktākajā – deviācijas un maldīguma dēļ.
Domāt, runāt un rīkoties draugs-ienaidnieks attiecībās, tas ir, kādu cilvēku labā un par kaitējumu citiem, nekad nevar būt kristiešu mērķis. Kā kristieši, viņi vispirms ir visu draugi. Viņiem ir pavēlēts rīkoties tā, un meklēt katrā situācijā to, kas ir patiesi cilvēku labums.
Viņi redz visus cilvēkus, tāpat kā sevi, bēdīgā stāvoklī, kas ir daudz bēdīgāks par to, ko citi varētu nodarīt viņiem personīgi. Viņi redz un saprot, ka tas ir visas cilvēces bēdīgais stāvoklis, kurā katrs cieš. Viņi redz kā cilvēki nepārtraukti cenšas to stāvokli viens otram uzkraut.
Šāda solidaritāte un pašu radīts cilvēku bēdīgais stāvoklis saved, sasien un tur tos kopā stiprāk par jebkurām atšķirībām cilvēku starpā. Tas, ko kristieši ir aicināti darīt, ir stāties pret šādu stāvokli, konfilktēt ar to.
Tādējādi tas, kas kristiešiem ir pavēlēts, ir apjēgt, ka šādam stāvoklim nevajadzētu nospiest cilvēkus.
Tā nav cilvēka dabas daļa. Tas nav kaut kas, kas ir neatgriezeniski piesaistīts cilvēka liktenim. Tā ir sveša vara pār cilvēku, kurai viņš pats sevi ir pakļāvis – tajā ir cilvēku vaina – viņi ir pakļāvuši sevi šai verdzībai.
Tam nav dievišķas gribas. No šī bēdīga stāvokļa un spiediena, cilvēkiem, ja tie nav brīvi, ir jātop atkal brīviem. Tā nav Dieva griba viņiem. Tas ir pretējs Dieva gribai… Jebkuros apstākļos kristietis ir aicināts un atrodas pozīcijā, lai saceltos pret šo stāvokli, stātos tam pretī, konfliktētu ar to. Pret šo bēdīgo stāvokli, nevis pret cilvēkiem ir cīņa.." /K. Barts/
No comments:
Post a Comment