Bībeles pētniecības mērķis (klasisko valodu, manuskripru un arheoloģijas atradumu) ir kalpot baznīcai.
Ja ticīgie aizver acis un saka - nē, mums nevajag ne grieķu valodu, ne latīņu, mums nevajag zināt, kādi ir jaunās derības manuskripti, kas tajos rakstīts, mēs negribam zināt kristietības vēsturi, mēs negribam zināt, kurā gadā tika sarakstītas Vecās derības grāmatas, mēs negribam, lai arheoloģijas izrakumi gremdē mūsu ticību, JO tā ir sekularizācija, papisti un filozofija, tad jāsaka, sorry, Dievam un Dieva lietām nevajag aklus fanātiskus advokātus...
Ja kaut kas ir patiess, to nevar noslēpt, drīzāk, ja kaut kas ir patiess, tas tiek apstiprināts.
Ja kāds man grib pierādīt, ka kristietim jābūt ierobežotam un izolētam, jāaizver acis un ausis, lai neko neredzētu un nedzirdētu, tad man šķiet, ka tādi cilvēki nav godīgi ne pret sevi, ne pret pasauli, arī ne pret Bībeli, kur rakstīts, lai pārbaudām visas lietas. Pārbaudīt nozīmē pārbaudīt, nevis ignorēt un izolēties. Kas cits tas ir, ja ne bailes pazaudēt sevis "uzburto" ticību savam elkam?
Īsts Dievs var pastāvēt neatkarīgi no medicīnas, arheoloģijas vai tehnoloģiju attīstības. Elks gan nevar pastāvēt...
Ja kāds aizver acis un ausis uz zinātni, tas slēpjas aiz droša pašuzceltā elka.
Agri vai vēlu, elkam vajadzēs sabrukt... ja es identificējos ar elku, arī ticība var sabrukt. Jautājums - vai ticības centrs un pamats ir bijis Kristus jeb Luters, Augustīns, Vaita vai manas konfesijas ticības apliecība?Svarīgi paskatīties, kam es ticu - manam elkam vai Dievam? Dievu nekustina zinātnes atklājumi, ja vien mūsu Dievs ir tas, kas Viņš ir - Visvarens un Visu zinošs.
Interesanti, kad ir tas brīdis, kad cilvēku var "pielaist" pie nepatverto plašumu(vēstures, pravietojumu, reliģiju) izpētes?
ReplyDeleteEs pilnīgi piekrītu, ka kristietim vēlams būt ar plašu redzesloku. Ir sastapti cilvēki, kuri sāk iedziļināties kristietībā no gala - rakņājas pa Atklāsmju grāmatu un nemaz necenšas pievērst uzmanību Bibliskajiem pamatiem un saprast pamatjēgu, tādus neinteresē Jēzus, bet gan kurš zvērs ir Maķedonijas Aleksandrs un kurš Jūlijs Cēzars.
Manuprāt, šeit slēpjas brangs klupšanas akmens "nestabiliem elementiem", analogi sportistu, kurš pašmācības ceļā iemācījies nekorektu tehniku, vēlak pārmācīt ir grūti.
Informācija var būt noderīga un kaitīga diviem dažadiem cilvēkiem, jautājums, kurš prot to kontrolēt un kuru kontrolē tā.
Es labprāt uzceltu sev kārtīgus pamatus mājai, nevis sāktu ar aizgaldu cūķim.