Lai gan Draudze ir bijusi aicināta cīnīties ar sociālajiem ļaunumiem, tā bieži vien palika klusa aiz anestezējošās vitrāžas logu drošības... Cik gan bieži Draudze ir bijusi par atbalsi, nevis balsi, par aizmugures [sarkano] lukturi aiz Augstākās Tiesas un citām laicīgajām iestādēm, nevis par priekšējo lukturi [prožektoru], kas progresīvi un izlēmīgi vada vīriešus un sievietes uz augstākajiem saprašanas līmeņiem. /Martins Luters Kings/
Šajā darbā vēlos apskatīt atbrīvošanās teoloģijas būtību – kas ir atbrīvošanās teoloģija, kurās valstīs tā pastāv, ar ko tā atšķiras no „parastās” vai klasiskās teoloģijas.
Centīšos aptvert arī citu valstu un kultūru teoloģijas, ko var dēvēt par atbrīvošanās teoloģijām, lai lasītājam rastos precīzāks priekšstats par to, kas un kāda ir atbrīvošanās teoloģija.
Apskatīšu Latīņamerikas atbrīvošanās teoloģiju, Malno [cilvēku] atbrīvošanās teoloģiju Āfrikā un ASV, kā arī vasarsvētku kustības iezīmes un tās saistību ar atbrīvošanās teoloģiju.
Atbrīvošanās teoloģijas vispārīgs raksturojums
„Atbrīvošanās teoloģija” – šo terminu pirmo reizi lietoja Gustavo Gutierrez, Romas katoļu priesteris Perū 1973.gadā. Citi avoti min, ka tas esot bijis Rubem Alves, Brazīļu teologs, filozofs, kas šo terminu lietoja savā grāmatā 1969.gadā.
Viens ir skaidrs, atbrīvošanās teoloģijas dzimtene ir Latīņamerika. Tomēr ir vairāki pazīstami uzvārdi un termini, kas bieži tiek minēti saistībā ar šo kustību - Gustavo Gutierrez, Rubem Alves, Kants, Hēgelis, Karls Markss, tad vēl Metz, Moltmans un Harvijs Koks (Cox), Romas katoļi Latīņamerikā, 2.Vatikāna koncils.
Atbrīvošanās teoloģija nav vienota un mūsdienās ir runa par vairākām atbrīvošanās teoloģijām, tādām kā melno [cilvēku] atbrīvošanās teoloģija, feministiskā, Āzijas, latīņamerikāņu, Amerikas pamatiedzīvotāju, Tanzānijas atbrīvošanās teoloģija, Āfrikas atbrīvošanās teoloģija.
Tie, kas pēta atbrīvošanās teoloģiju/as, bieži piemin marksismu, kura termini par šķiru cīņām, apspiedējiem un apspiestajiem tiek lietoti, lai aprakstītu pastāvošo situāciju. Atbrīvošanās teologi piekrīt Marksa teiktajam: „Līdz šim filozofi ir skaidrojuši pasauli; mūsu uzdevums ir izmainīt to”.[1] Tiek uzsvērts, ka teologu uzdevums nav būt par teorētiķiem, bet par praktiķiem, kas ir iesaistīti cīņā par sabiedrības transformāciju.
Gustavo Gutierrez, viens no atbrīvošanās teoloģijas pamatlicējiem, definēja teoloģiju kā „kritisku refleksiju par vēsturisku praksi”. Var manīt, ka pats klasiskās teoloģijas jēdziens tiek pārdefinēts. Teoloģija nav pāri laikam stāvošu patiesību sistēma, kas nodarbina teologu atkārtoti sistematizēt vienu un to pašu procesu un apoloģētiski argumentēt. Teoloģija ir dinamiska aktivitāte, kas ietver mūsdienu atklājumus (insights) epistemoloģijā (zināšanās), antropoloģijā un vēsturē.[2]
Atšķirībā no pēc-apgaismības rietumu teoloģijām, kurās izejas punkts ir idejas, atbrīvošanās teoloģijās izejas punkts ir sociālas attiecības. Kas ir tie, kas nosaka teoloģiskā risinājuma vajadzību? Nabadzīgie. Cits aspekts, kurā ir manāmi pretpoli ir šāds – Rietumu pasaule ir nodarbināta ar jautājumu, vai Dievs eksistē, bet Trešās pasaules valstis tādu jautājumu neuzdod, viņu jautājums ir – ar ko Dievs solidarizējas? Ar nabadzīgajiem un apspiestajiem. Atbrīvošanās teoloģija redz pasauli netaisnīgi sadalītu - nabadzīgie/bagātie, kapitālisti/proletariāts, sievietes/vīrieši (seksisms), melnie/baltie utt.[3]
Klasiskajā teoloģijā teoloģiskās koncepcijas top teorētiski, filozofiski un tālāk domātāji šīs koncepcijas pārnes un pielieto praktiskajā teoloģijā: reālajā dzīvē, draudzē, sludināšanā.[4]
Bet Latīņamerikas teoloģijas pirmā doma un darbība ir reālās situācijas izmainīšana, lai panāktu taisnīgāku un cilvēcīgāku sabiedrību. Tad, kad cilvēki sastopas ar problēmām sociālajā plaknē, ar apspiešanu un netaisnību, tas liek domāt teoloģiski, izvirzīt jautājumus, tēmas un prioritātes. Tie, kas cieš nospiedošajās un pakļaujošajās realitātēs, ir tie, kas meklē atbildes kristīgajā ticībā. Tādā ziņā teoloģija ir sekundārs akts, kas seko dziļai vēlmei atbrīvoties (follows the commitment for liberation).[5] „Tā teoloģija, kas izriet no prakses, ir atstājusi filozofijas un morāles klosteri un pietuvojusies sociālajām zinātnēm – socioloģijai, ekonomikai un politikai.”[6]
Tie, kas meklēja instrumentus, lai mainītu pasauli, meklējumos un darbībā atklāja, ka šie instrumenti izmainīja arī teoloģiju.[7]
Atbrīvošanās teoloģijai piemīt paplašināta pestīšanas, grēka un vēstures izpratne. Pestīšana tiek savienota ar atbrīvošanas procesu no apspiešanas un netaisnīguma. Grēks tiek saprasts arī kā viena cilvēka nehumāna izturēšanās pret otru. Mīlēt Dievu nozīmē mīlēt arī vispirms savu tuvāko. Pestīšanas vēsture kļūst par vēstures glābšanu, kas ietver arī humanizāciju. Izraēlas atbrīvošana no Ēģiptes 2.Mozus grāmatā, kā arī Jēzus dzīve un nāve tiek uztverti kā prototipi cilvēku cīņām par atbrīvošanu.
Latīņamerikas teoloģijas hermeneitika
Tā, šķiet, ir vēstures ironija, ka tā pati grāmata, kas tik bieži tika piesaukta, lai uzturētu cilvēku ekspluatāciju – sieviešu [pakļautību] vīriešiem, melno [pakļautību] baltajiem, nabadzīgo bagātajiem – tagad ir kļuvusi par iedvesmas avotu visiem tiem, kas saceļas pret apspiešanu un cenšas uzveikt netaisnīgumu. Apspiedēju instruments tika pagriezts pret apspiedēju un sāka lolot apspiesto sapņus un cerības.[8]
Iziešana no Ēģiptes ir atslēga tam, kā būtu jālasa Bībele (1973.g. Croatto). Jau savā agrākajā darbā Historia de la Salvaciуn, Croatto aprakstīja atbrīvošanās teoloģijas hermeneitisko pieeju, proti, ka iziešana [no Ēģiptes] nebija tikai notikums bibliskajā vēsturē, bet drīzāk pamatnotikums visam, kas seko pēc tam. No šī iziešanas notikuma ir jāsaprot visi pravietojumi, psalmi, gudrības literatūra un lielākā daļa Jaunās derības. Pēc viņa domām, Exodus notikumam ir gan simboliska, gan sociālā un politiskā izpratne. Neiedziļinoties tajā, vai Exodus notikums patiešām ir noticis vēsturē (jo to ir grūti pierādīt), vajadzētu ieraudzīt to, ka teksti runā par vergiem, kas sauca uz Dievu savās sāpēs un tika atbrīvoti. Tas vien skaļi liecina par to, ka Bībeles Dievam ir padomā [atbrīvošanas] projekts cilvēcei.[9]
Tādējādi Exodus stāsts tiek skaidrots šādi - Izraēla tautas, kolektīvā atmiņa, kas ir Exodus tekstu pamatā, pieņēma, ka sākumā viņu seņči cieta no svešiem apspiedējiem. Dieva griba, savukārt, iestājās par cietējiem tādā mērā, lai darītu visu iespējamo, lai tos atbrīvotu no paverdzināšanas un nodrošinātu tiem zemi, kur tie varētu augt un dzīvot savas dzīves mierā.[10]
Latīņamerikas teologi, raksturojot kustības rašanos, rakstīja - misionāri mums ir sludinājuši Dievu, kas aizstāv spēcīgos, uzvarētājus, iekarotājus, kolonistus, nosoda jebkāda veida nepakļaušanos un dumpinieciskumu, šie cilvēki mums ir uzzīmējuši tāda Dieva portretu, kas mīt debesīs un sēž savā tronī, nevis atrodas pasaulē.[11] Jēzus, ko mums sludināja, bija knapi cilvēks, izskatījās, ka Viņš peld pāri vēsturei, cilvēku problēmām un konfliktiem.Viņš tika atainots kā spēcīgs imperators, kas valda pār mums no debesīm, kuram nekad nav bijusi interese par nabadzīgajiem, kura nāve pie krusta bija vienīgi tādēļ, lai apmierinātu dusmīgo Dievu. Tas, kas ticis mums sludināts, ir ar šo pasauli pilnīgi nesaistīts Jēzus. Tad ... mēs sākām lasīt Bībeli ar savu pašu acīm, nevis būt atkarīgi no misionāriem un interpretētājiem apspiedējiem. Tas, ko mēs atklājām, ir Jēzus, kas ir viens no mums. Jēzus nosodīja bagātniekus (Lūkas evaņģēlijs 4-6.nodaļa). Jēzus sludināšanas centrā bija Dieva valdīšana, kas tuvojas. Jēzus apsolīja Dieva valstību nabadzīgajiem (Lūkas ev. 6:20) un to, ka evaņģēlijs, labā vēsts par tuvojošos Dieva valdīšanu bija paredzēta būt par labām ziņām nabadzīgajiem (Lūkas ev. 4:18).[12]
Bībele Latīņamerikas teoloģijā nav objekts, bet drīzāk process. Nevis filozofiska un teoloģiska norāde, bet drīzāk stāsts (story). Bībele tiek uzlūkota kā logs uz taisnīgumu, labvēlību un patiesību.[13] Tādēļ tā tiek skatīta nevis no augšas uz leju, bet no lejas – nabadzīgajiem, apspiestajiem uz augšu, jo tas ir labāk, nekā tad, kad vēsture un Bībele tiek interpetēta no valdošo un spēcīgo personu puses. Dievs nav visvarens apspiedējs. Dievs, kas atklājas Jēzū, ir Dievs, kas dzird nabadzīgo saucienus un izved tos cauri jūrai uz apsolīto zemi. Patiesais Dievs ir nabadzīgo Dievs, tas, kurš dusmojas par netaisnīgumu pasaulē, izšķir nabadzīgo lietas un norauj lejā varenos no viņu troņiem, paceļot pazemīgos (Lūkas ev.1). Un Dievs tiesās visus bez izņēmuma, atbilstoši tam, ko tie ir darījuši vai nav darījuši izsalkušajiem, plikajiem, slimajiem un tiem, kas cietumā (Mat. 25:31-46).[14]
Atbrīvošanās hermeneitikas pamatjautājums, saskaņā ar Croatto, ir – kā teksts var tikt atsiets no pagātnes un atkal kļūt par atbrīvojošo vēsti apspiestajiem?[15] Bet teksts netiek skatīts pavisam izolēti no konteksta. Atbrīvošanās teoloģija cenšas pēc iespējas saglabāt tekstā aprakstītā notikuma vēsturiskumu, piemērojot to konkrētajai situācijai. Bet tiek arī mēģināts skatīties „aiz” teksta un meklēt apspiestos cilvēkus, kuru balsis tiešā veidā neparādās Bībeles lappusēs. Croatto uzskatīja, ka tas, kas nav pateikts teiktajā, ir pateikts teksta kontekstā.[16]
Teksti sevi neizsmeļ vienkāršajā lasījumā, drīzāk šie teksti atrodas dzīves kontekstā, kas ir vienīgā vieta, kur var lasīt tekstus, kur vairāki lasījumi ir iespējami pateicoties notikumu polisemiskajai (vairāku nozīmju) dabai un tiem avotiem, kas slēpjas vārdu nozīmēs. Paul Ricoeur (franču filozofs, šīs metodes pamatlicējs, ap 1976.g.) ir sekmējis Latīņamerikas hermeneitikas attīstību, apgalvodams, ka tekstus var lasīt vairākās dimensijās. Latīņamerikas hermeneitika nenoraidīja vēsturiski kritiskās metodes, bet tā relativizēja šīs metodes, noliekot tās vienā rindā ar citām pieejām, tādējādi pašu vēsti padorot svarīgāku par valodu.
Pat, ja bibliskā arheoloģija ir atklājusi kaut ko, kas apstrīd kāda Bībelē aprakstītā notikuma vēsturiskumu, Latīņamerikas teoloģija par to īpaši nesatraucas, jo, ja kādi teksti nav bijuši reālo faktu literārs atspoguļojums, tad ir jācenšas atrast un ieraudzīt ideoloģijas, kas lika tapt konkrētiem naratīviem, un jāpaņem no tiem sociāli un politiski elementi, kas tajā situācijā stāvēja aiz teksta, respektīvi jāatrod tekstos sociālais un ideoloģiskais konteksts, kurā tie tapa un jātiek līdz vēstījuma kodolam – kas ar šo tekstu ir mēģināts pateikt.[17]
Āfrikas atbrīvošanās teoloģijas
Āfrikas atbrīvošanās teoloģija savas dažādības dēļ
Melno cilvēku teoloģija ir gandrīz tāda pati kā Latīņamerikas teoloģija, kas fokusējas uz dinamisku Bībeles interpretāciju, par vienu no centrālajiem Bībeles tekstiem uzskatot Exodus tekstu. Tomēr rasu, statusa un dzimuma vienlīdzības pamatošanai ar Bībeli Āfrikā ir bijis pagrūti, jo tieši ar Bībeles tekstu literāri šīs lietas pamatot nevar. Tas bija izsaucis kolīziju teoloģijā, kas lika pārdomāt klasisko misionāru sludināto koncepciju, ka Bībele ir Dieva vārds, kas ir izolēts vēsturē.
Mosala (viens no Āfrikas teologiem) rakstīja 80-ajos gados par Mihas grāmatu Bībelē- „tas ir valdošās šķiras dokuments un pārstāv valdošās šķiras politiskās intereses..” tādēļ tajā ir „jāveic ļoti daudz de-ideoloģizēšanas, pirms tā var kļūt par hermeneitiski tieši attiecināmu uz cīņu par atbrīvošanos”.[19]
Un tā kā Bībele pati par sevi nevar būt izejas punkts melno teoloģijai, tad par sākuma punktu hermeneitikā ir jābūt apspiesto melno cilvēku vēsturei, kultūrai un ideoloģijām.[20] Bet tas nenozīmē, ka Bībele ir atmetama. Mosala raksta, ka „grāmatā pašā [to vinš par Mihas grāmatu, bet viņa teoloģiskie uzskati kopumā var attiecināt minēto citātu uz visu Bībeli] ir pietiekami daudz pretrunu, lai dotu iespēju acīm, kas ir hermeneitiski trenētas atbrīvošanās cīņai, ieraudzīt bibliskajās kopienās apspiesto cīņas arī tur, kur teksts par tām nerunā.[21] Redzam, ka metode ir ļoti līdzīga Latīņamerikas atbrīvošanās teoloģijas pieejai darbā ar Bībeles tekstu (Croatto).
Kontekstuālā teoloģija Āfrikā, attīstījās kā atbrīvošanās teoloģijas paveids, neizmantojot jēdzienu ‘atbrīvošanās teoloģija’. Kairas Dokuments (pieņemts Kairā 1986.gadā) nosauc trīs teoloģijas: valsts teoloģija, baznīcas teoloģija un pravietiskā teoloģija. Valsts teoloģija esot tāda, kas ir aparteīdā, tā meklē teoloģisko attaisnojumu, lai saglabātu rasismu, kapitālismu un totalitārismu, tā svētī netaisnīgumu, kanonizē pie varas esošo cilvēku gribu, nabadzīgajiem liek būt klusiem, pasīviem, apātiskiem, paklausīgiem. Baznīcas teoloģija ir ierobežotā un aizdomīgā veidā aparteīdu iekārtu kritizējoša, tomēr tās kritika ir mākslīga un neproduktīva, jo tā nevēlas atpazīt mūsu laika zīmes un analizēt tās, tā balstās uz dažām idejām, ko tā smēlusies no kristīgās tradīcijas un tad nekritiski un atkārtoti tās piemēro mūsu situācijai. Kairas dokuments dod priekšroku pravietiskajai teoloģijai, kas runā konkrētajos krīzes apstākļos un vienaldzīgi nepaliek malā, bet uzņemas aktīvu rīcību.[22]
Kontekstuālajā teoloģijā izejas punkts ir situācija, nākošais ir šīs situācijas savienošana dialogā ar konkrēto biblisko tekstu (parasti ar kādu netipisku tekstu). Tiek meklētas interpretācijas par reālo situāciju un tekstu kopumā. Nākošais posms ir teksta literāra studēšana, izmantojot pamatekseģētiskus jautājumus (piem., kas ir šī teksta tēli un ko mēs par viņiem zinām?). Tad seko sociāli vēsturiska pieeja, ko kontekstuālā teoloģija smeļas no mūsdienu Bībeles pētniecības. Un šī iegūtā informācija tiek nodota kopienai no sociālā teologa – kopienas izglītošana.[23]
Pentekostālā (vasarsvētku) kustība un atbrīvošanās teoloģija
Pirms runāt par vasarsvētku kustību, kas ir visātrāk augošā kristīgā kustība pasaulē, der īsi apskatīties, kā šī kustība radās, kad un kur, un kādi ir vispārējie akcenti. Tā kā vasarsvētku kustībai pasaulē nav vienotu dogmu vai regulu, tā ir atšķirīga ne tikai kontinentu, bet arī valstu līmenī.
Kopš tās rašanās 20.gs. pirmajā pusē, vasarsvētku un harizmātiskajai kustībai ir aptuveni 350 miljoni piederīgo (Jenkins). Vasarsvētku kustība sludina Bībeles autoritāti un Bībeles spēku, to var nosaukt par fundamentālistisku. Tajā pat laikā tā lielākoties noraida fundamentālo izpratni par to, ka Dieva atklāsme beidzās ar Rakstiem. Viņi dod vietu pravietojumiem, inspirācijai mūsdienās, arī mistiskajām mācībām un nereti pielieto „pravietisku ekseģēzi” rakstītajam tekstam. Vasarsvētku hermeneitika ir feministiska, eshatoloģiska, oraganiska un tendēta uz to, lai mūsdienu cilvēki tiktu iepazīstināti ar Dievu, kas darbojas šodienas pasaulē.[24]
Raksti tiek sludināti un pielietoti ar visām pārdabiskajām tēmām tajos – dēmoni, apsēstības, eksorcisms, dziedināšas utt.[25] Pilnīgi pretēji Bultmana un mūsdienu kontinentālās teoloģijas virzienam. Filips Dženkins to cenšas aprakstīt šādi – „ja dienvidu kristieši kompromitē ar animismu, vai tik ziemeļnieki nav sevi pārdevuši zinātnei, materiālismam un determinismam”[26].
Melno teoloģija ASV
Melno draudžu ASV kustības pirmsākumi meklējami 19.gs. sākumā, un nekur citur kā verdzības jautājumā.
Melno draudzes reliģiju ASV tās rašanās brīdī (un arī šobrīd) raksturoja ar priecīgu Gara klātbūtnes svinēšanu un intensīvu dedzību pēc brīvības. Dzimusi verdzības smagumā, draudzes dzīvi [draudzes locekļu dzīvi] iezīmēja ciešanas un apspiešana. Šo cilvēku cerība bija Dievs, kas izveda savu tautu no Ēģiptes. Tāpat viņi nešaubījās par Svēto Garu, kas bija dots kā Mierinātājs un Pavadonis.[27] Gandrīz bez izņēmumiem ‘vergu reliģija’ neizrādīja nekādas rūpes par doktrināliem jautājumiem. Uzsvars bija uz svinēšanu, priecāšanos un spēka manifestāciju. Runāja par Dievu Tēvu, Dēlu un ne mazāk reālu Svēto Garu. Par Dievu runāja kā par vājo Aizstāvi. Tie, kuri izjuta savā dzīvē apspiešanu, tika iedrošināti turēties pie Dieva un gaidīt to dienu, kad viņš salauzīs apspiešanas jūgu. Ja bija jebkāda iespēja tikt brīvībā, to izmantoja, kā arī palīdzēja citiem iegūt brīvību. Baltos kristiešus un viņu teoloģisko praksi melnie uzskatīja par liekulīgu. Iemesls bija tāds, ka Afro-Amerikāņiem šķita liekulīgs tas, ka iekšējās konversijas pieredze bija atšķirīga, nesakrita ar cilvēka ārējo [personību] garīgi, psiholoģiski un emocionāli.[28]
Tas, ko melnie ir noformulējuši par savu ‘ticības apliecību’ bija tas, ka Dievs ir viņu pusē un viņš noteikti sodīs tos, kas viņus apspiež. Runājot par cilvēku nebrīvi, afro bīskaps Ričards Allen bija tas, kas apgalvoja, ka Dievs ienīda verdzību un bija pirmais, kas verga lietu aizstāvēs[29], ka Dievs sagrāva valstības un valdniekus, kas apspieda nabaga vergus. Allens apgalvoja, ka Dievs ir vergu pusē.[30] Melnie cilvēki ir Dieva tauta un ’Ēģipte’ nav viņu mājas.[31]
Praktiskā teoloģija sliecās uz „Jaunās derības draudzes” ideju – aicināšana nošķirties no pasaules pēc dievišķa aicinājuma. Tas nenozīmēja piederēt draudzei kā organizācijai, bet atmest visas lietas, kas pēc Rakstiem neatbilst svētuma parametriem. Tas netika formulēts kā draudzes likums, bet kā Kristus uzstādījums. Nebija paredzēts veidot konfesiju ar struktūrām, tā bija vairāk mazāk organiska. Draudzes norma bija – dinamiska un spēcīga. Tā bija Kristus miesa pasaulē, caur kuru viņš darbojas. Caur Draudzi viņš „glābj dvēseles, atklāj cilvēkiem Dieva dabu un gribu, un dara varenas lietas, kas pagodina Tēvu debesīs. Tur, kur atradās Draudze, tā reprezentēja Kristu. Kā Kristus miesa konkrētajā vietā, Draudze nevarēja palikt vienaldzīga pret tām vajadzībām, kas bija apkārt. Svētuma kustība, kas bija paralēli attīstījusies piētismā, un kaut kādā brīdī kļuva par svarīgu penteksostu teoloģijas sastāvdaļu, galvenokārt domāja par to, lai draudze būtu tīra. Līdz ar to skaitliskais pieaugums nebija svarīgs.
Evaņģelikālisma uzsvars uz pestīšanas personīgo pieredzi bija tā pieredze, kas izvelk cilvēkus ārā no viņu laika un vietas, un rada jaunas sociālas kārtības un attiecības.[32] ”Dedzībā par biblisko, mēs nevaram zaudēt skatu uz pašreizējo situāciju un to, ko šis stāvoklis nozīmē zemes apspiestajiem. Ja mēs ciešam neveiksmi (fail), ignorējot nabadzīgos un nevēlamos, mēs kļūstam anti-bibliski.[33] Ja rasists pieņem Dieva atklāsmi [Barta veidā] un nemaina savus uzskatus attiecībā uz melnajiem, tas fakts nozīmē, ka kaut kas mūsdienu interpretācijā pietrūkst. Saskaņā ar Melno teoloģiju, atklāsmei vajadzētu nozīmēt ko vairāk kā tikai dievišķā pašatklāsmi. Atklāsme ir Dieva pašatklāsme [self-disclosure] cilvēkam atbrīvošanās situācijā (stāvoklī). Pazīt Dievu nozīmē zināt par viņa atbrīvojošo darbību apspiesto labā. Dieva atklāsme nozīmē atbrīvošanu, emancipāciju no politiskā, ekonimiskā un sociālā stāvokļa sabiedrībā. Tā ir bibliskās atklāsmes būtība. Dieva atklāsmes nav bez apspiestības stāvokļa, kas attīstās par atbrīvošanās stāvokli.”[34]
Nobeigums
Atbrīvošanās teoloģija tās izpausmēs nav viengabalaina, līdz ar to korektāk būtu runāt par atbrīvošanās teoloģijām. Bet neskatoties uz atšķirībām, vai pat drīzāk, akcentu dažādību, atbrīvošanās teoloģiju visiemīļotākais Bībeles stāsts ir Exodus – Izraēla tautas iziešana no Ēģiptes un Dieva solidarizēšanās ar apspiestajiem. Atbrīvošanās teoloģijas Kristus ir tāds, kas cieš kopā ar cietējiem – badu, netaisnību, rasismu, diskrimināciju. Sākotnējā atbrīvošanās teoloģijas pakāpe ir ieraudzīt sociālās vajadzības. Šo vajadzību pamanīšana, nodefinēšana pēc tam prasa teoloģisku risinājumu. Līdz ar to, teoloģija atbrīvošanās kustībā ir šī otrā pakāpe, kurai ir tikai viens mērķis – izmainīt situāciju.
Atbrīvošanās kustību ir kritizējuši par tās saskarsmes punktiem ar marksismu un diezgan radikālu aicinājumu uz revolūciju, kas dažreiz atsevišķās grupās ir izraisījusi vardarbīgu cīņu.
Tāpat ir divi aspekti, kas uz doto brīdi liedz izvērtēt atbrīvošanās teoloģijas lietderību, proti, ko tā ir mainījusi sabiedrībās, kurās tā ir, izņemot draudžu locekļu pieaugumu, un otrais– kādā veidā nabadzīgie ir tie, kas nosaka teoloģijas virzienu, t.i., kā un cik lielā mērā nabadzīgie piedalās teoloģijas virziena noteikšanā, un nevis akadēmiķi, kas sarakstījuši grāmatas par atbrīvošanās teoloģiju. Šie jautājumi ir plašākas pētniecības vērti.
Tomēr nobeigumā vēlos secināt, ka atbrīvošanās teoloģija ir savdabīga tieši ar to, ka tā ir praktiski virzīta teoloģija, kas savu eksistenci rod sevis nodefinētajā mērķī – cilvēku sociālās attiecības virs zemes un Debesu valstība, kas sākas šeit un tagad, atšķirībā no klasiskās teoloģijas, kas ir vispirms norūpējusies par cilvēku likteni pēc nāves, kas būs tur (paradīzē, mūžīgajā laimē, vai ellē, mūžīgajā pazudināšanā) un tad (tālajā vai ne tik tālajā nākotnē). Ievadā minēju Martina Lutera Kinga citātu. Manuprāt, atbrīvošanās teoloģija tās nevardarbīgā izpausmē ir spēcīgs instruments, ko diemžēl, Draudze nav spējusi līdz galam apjēgt un izmantot.
Izmantotā literatūra
Booth, E. Charles. Bridging the Breach: Evangelical Thought and Liberation in the African American Preaching Tradition. Chicago
Botta F. Alejandro, Gerald O. West, Hans de Wit, Erhard Gerstenberger, Jione Havea etc., The Bible and the hermeneutics of liberation, ed. Alejandro F. Botta and Pablo R. Andiсach, Society of Biblical Literature USA: 2009.
Jenkins, Philip. The New Faces of CHRISTIANITY: Believing the Bible in the Global South. Oxford University
Pedro Casalddliga and Jose Maria Vigil. The Spirituality of Liberation, transl. Paul Burns and Francis Mcdonagh. Great Britain: Burns & Oates, 1994.
Turner, William Clair. The United Holy Church of America
Yong, Amos. Afro-Pentecostalism: Black Pentecostal and Charismatic Christianity in History and Culture, ed. Estrelda Alexander. US: NYU Press, 2011.
Interneta avoti:
Webster D.D. Elwell Evangelical Dictionary. „Liberation Theology” (http://mb-soft.com/believe/txn/liberati.htm skatīts 26.11.2011.)
[1] D.D. Webster. “Liberation theology”. Elwell Evangelical Dictionary. 1997 (tiešsasaistē http://mb-soft.com/believe/txn/liberati.htm, skatīts 26.11.2011.)
[2] Ibid.
[3] Gerald O. West. The Bible and the hermeneutics of liberation. Ed. Alejandro F. Botta and Pablo R.
Andiсach (USA: Society of Biblical Literature 2009), 16.
[4] Gerald O. West. The Bible and the hermeneutics of liberation. Ed. Alejandro F. Botta and Pablo R.
Andiсach (USA: Society of Biblical Literature 2009), 3.
[6] Ibid., 3
[9] Gerald O. West. The Bible and the hermeneutics of liberation. Ed. Alejandro F. Botta and Pablo R.
Andiсach (USA: Society of Biblical Literature 2009), 4.
[11] Pedro Casalddliga and Jose Maria Vigil. The Spirituality of Liberation, transl. Paul Burns and Francis Mcdonagh (Great Britain: Burns & Oates), 1994, 71.
Andiсach (USA: Society of Biblical Literature 2009), 42.
[14] Pedro Casalddliga and Jose Maria Vigil. The Spirituality of Liberation, transl. Paul Burns and Francis Mcdonagh (Great Britain: Burns & Oates), 1994, 93.
Andiсach (USA: Society of Biblical Literature 2009), 44.
[17] Gerald O. West. The Bible and the hermeneutics of liberation. Ed. Alejandro F. Botta and Pablo R.
Andiсach (USA: Society of Biblical Literature 2009), 5.
[19] Gerald O. West. The Bible and the hermeneutics of liberation. Ed. Alejandro F. Botta and Pablo R.
Andiсach (USA: Society of Biblical Literature 2009), 21.
[21] Ibid.
[22] Ibid, 28 -29.
[23] Ibid., 31.
[24] Phlip Jenkins, The New Faces of CHRISTIANITY: Believing the Bible in the Global South (Oxford University
[27] William Clair Turner. The United Holy Church of America
[28] Charles E. Booth, Bridging the Breach: Evangelical Thought and Liberation in the African American Preaching Tradition, (Chicago
[29] Charles E. Booth, Bridging the Breach: Evangelical Thought and Liberation in the African American Preaching Tradition, 16.
[33] Ibid.
[34] William Clair Turner. The United Holy Church of America
No comments:
Post a Comment