"Katrs trešais, kas svētdienas rītā sēž jūsu draudzes beņķī, ir vai ir bijis vardarbības upuris savā ģimenē vai zina kādu, kas cieš no vardarbības. Bet neskatoties uz to, ka vardarbība ģimenē ir viens no lielākajiem grēkiem, mēs nekad par to nerunājam draudzēs. Tie, kas cieš no vardarbības vai ir cietuši no vardarbības, dzird daudz par piedošanu un Kristus pestīšanas ciešanām. Viņi [galvenokārt meitenes, sievietes] arī dzird Rakstus, ar kuriem tiek paredzēts mācīt vīriešu autoritāti un sieviešu pakļautību. Viņas atgriežas mājās, viltus cerību pilnas par to, ka, esot uzticīgai un pakļāvīgai, tās var mainīt savu pāridarītāju sirdis.
Un tad daudzi no [šiem upuriem] mirst -no sava vīra, drauga, bijušā vai esošā partnera rokas. Saskaņā ar Tieslietu biroja datiem [ASV], katru dienu Amerikas Savienotajās Valstīs vairāk kā trīs sievietes un vienu vīrieti noslepkavo viņu intīmais partneris. Intīmo attiecību partneru slepkavības sastāda vidēji 30 % no sieviešu slepkavībām un 5% no vīriešu slepkavībām. Pat, ja cilvēki nemirst, tie šaubās par to, vai Dievs viņus mīl, un [domā], kāpēc došanās mājās tik ļoti sāp.
Mūsu draudzēs pastāv izplatīts un bīstams klusums par vardarbību ģimenē. Varbūt tāpēc, ka mēs gribam būt pozitīvi un pacilājoši, vai arī tādēļ, ka vēlamies atbalstīt un saglabāt laulības sakramentu un veidot stipras ģimenes, mēs uzskatām, ka spēcīga reliģiskā pārliecība un prakse novērsīs vardarbību ģimenē. Bieži vien, mēs nevēlamies pakļaut jauniešus stāstiem par vardarbību un krāpšanu, lai viņus pasargātu. Bet, tāpat kā gadījumā, kad Amnons izolēja Tamāru, aizsūtot prom kalpus, lai viņš varētu viņu izvarot (2 Sam 13:1-22); un gluži tāpat kā anonīmā konkubīne, kura tika paņemta no sava tēva [mājām un] aizsardzības un tika piedāvāta kā sporta veids vīriešiem, kas izvaroja viņu Betlēmes ielās (Judg. 19:1-30), tā arī kristīgās sievietes ikdienas tiek pamestas no to cilvēku puses, kuriem vajadzētu tās aizsargāt.
[Tas viņam atbildēja: "Mēs nākam no Bētlemes Jūdā un ejam uz tālākiem Efraima kalnu novadiem, jo no turienes es esmu. Es biju nogājis uz Bētlemi Jūdā un tagad eju uz Tā Kunga namu, bet te nav neviena, kas būtu ar mieru mani uzņemt savā namā. Tomēr salmi un barība mums ir mūsu ēzeļiem, un man un kalponei, un šim puisim, kas pavada tavu kalpu, ir arī maize un vīns; mums itin nekā netrūkst." Tad vecais vīrs sacīja: "Miers lai ir ar tevi! Un, ja tev kā trūkst, tad tā lai ir mana bēda! Tikai nepārnakšņo uz šī atklātā laukuma!" Un viņš to veda savā namā un deva ēzeļiem barību; un, kad tie bija savas kājas nomazgājuši, tad tie ēda un dzēra. Kamēr tie savu sirdi atspirdzināja, pilsētas vīri, netikli ļaudis, ielenca namu, dauzījās pie durvīm un sauca veco vīru, kas bija nama īpašnieks, teikdami: "Izdod mums to vīru, kas ir ienācis tavā namā, mēs viņu iepazīsim!" Bet vecais vīrs, nama īpašnieks, izgāja pie tiem ārā un sacīja: "Ne tā, mani brāļi. Nedariet tik ļauni; pēc tam kad šis vīrs ir ienācis manā namā, nedariet tādu kauna darbu. Redzi, man ir meita, kas vēl ir jaunava, un arī viņa blakussieva, tās es jums izvedīšu, un jūs varat viņas piesmiet un rīkoties ar tām, kā vien tas jūsu prātam labi patīk, bet šim vīram nedariet nekādu apkaunojumu." Bet tie ļaudis negribēja viņam klausīt; tad tas vīrs sagrāba savu blakussievu un izvilka to ar varu pie viņiem ārā; un viņi to ņēma un piesmēja to visu nakti līdz rītam, un, tikai gaismai austot, viņi to atlaida. Tad šī sieva nāca, kad rīts bija ausis, nokrita zemē pie tā vīra nama durvīm, kur iekšā atradās viņas kungs, un palika tur guļot līdz lielai gaismai. Kad no rīta cēlās viņas kungs un atvēra nama durvis, lai izietu ārā un dotos ceļā, tad redzi, pie pašām nama durvīm zemē gulēja viņa blakussieva, ar abām rokām pieķērusies slieksnim. Un viņš tai sacīja: "Piecelies, mēs gribam doties ceļā!" Bet viņa neatbildēja. Tad viņš to uzcēla uz sava ēzeļa un devās ceļā uz savu dzīves vietu. Kad viņš nonāca savā namā, tad viņš ņēma nazi un savu blakussievu un sagrieza to ar visiem kauliem divpadsmit gabalos un izsūtīja tos pa visiem Israēla novadiem. Tad ikviens, kas to redzēja, sacīja: "Tas nav noticis un tāda lieta nav pieredzēta kopš tiem laikiem, kad Israēla bērni iznāca no Ēģiptes zemes, līdz pat mūsu dienām. Tad ņemiet to vērā, apspriedieties un sakait vārdu." Soģu grāmatas 19.nod.]
Šīs sievietes tiek pamestas klusumā, neziņā un jo īpaši pamestas no reliģisko vadītāju puses, kā arī draugiem, kas negrib dzirdēt un pat apjēgt, ka sieviete, kas sēž [baznīcā] tikai dažu metru attālumā no viņiem, baidās doties mājup.
Klusēšana nav "zelts”, kad runa ir par vardarbību ģimenē. Tur ir visas iespējamās barjeras – barjeras, kas saistās ar dzīves privātumu, sistēmiskā noliegšana, ignorēšanas barjeras, kā arī Dieva Vārda ļaunprātīga izmantošana - kas pastāv vietējās draudzēs. Cietušais no vardarbības izjūt kaunu un nespēju kontrolēt [situāciju]. Vardarbības cikls darbojas bīstamajā noliegšanā, kas uzskata, ka jebkurš "uzlabojums" pārkāpēja rīcībā ir kā solis uz priekšu, nezinot to faktu, ka nožēla un vārmāka ļoti bieži nav savienojamas lietas, bet ir tikai cits, arvien pieaugoša briesmu cikla, posms.
Profesionāļi, kas sniedz padomdošanu un pajumti no vardarbības cietušajiem, kā arī sievietes, kas atrodas reabilitācijā [pēc vardarbības] zina, ka tas ir pierādīts fakts.
Tie, kuri studē Rakstu kopumu, atzīst, ka piedošanā ir jābūt taisnīguma elementam, kas tai ir pievienots klāt, kā arī saitei uz to cilvēku atbildību, kas ir Dieva valstības pilsoņi, lai veicinātu taisnīgumu, žēlastību un drošību visiem. Tā ir baznīca, kurai būtu jāprasa piedošana par tām sievietēm un vīriešiem, kuri tika sūtīti atpakaļ destruktīvajās, vardarbīgajās un nāvējošajās attiecības. Baznīca ir bijusi klusētāja pārāk ilgu laiku."
No comments:
Post a Comment