 | ||||||
| 1845.gada traktāts - verdzība ir Sv.Rakstu iestādījums |
Vēstures un teoloģijas paralēles 19.gs. Amerikas verdzību jautājumā un sieviešu jautājumā mūsdienās
Komplementārās idejas piekritēji apgalvo, ka baznīcas vēsture kopumā (līdz divdesmitā gadsimta otrajai pusei) sastāvēja no „nospiedošā interpretātāju vairākuma”, kas atbalstīja komplementārima pozīciju.[1] Atliek tikai piekrist Vejne Grudemam šajā, piebilstot, ka arī verdzība juridiski veiksmīgi saglabājās tā saucamajās civilizētajās valstīs līdz pat 19.gadsimta vidum, citviet tā pastāv vēl šobaltdien.
Gadsimtu gaitā ar Bībeles rakstuvietām ir mēģināts aizstāvēt dažāda veida mācības un ideoloģijas. Ja reiz Bībelē ir kāds pants, kas „der” attaisnot kādu praksi, tad šī prakse var tik saukta par bībelisku, Dieva gribai atbilstošu iestādījumu. Kā piemēru vienas cilvēku grupas manipulēšanai ar Bībeli, vēsturi un Dieva gribu, minēšu Amerikas verdzības atcelšanu un teoloģiskās cīņas ap to.
Doma par šīs nodaļas uzrakstīšanu manī radās tad, kad pētot Dienvidu Baptistu krasi negatīvo attieksmi pret sievietēm kalpotājām, nolēmu izpētīt Dienvidu Baptistu draudžu savienības rašanos. Lasot Amerikas vēstures grāmatas par 19.gs. aktuālo verdzības problēmu, izrādās, ka minētā konfesija ir radusies Amerikas Ziemeļu un Dienvidu draudžu šķelšanās rezultātā. Un minētās šķelšanās iemesls bija – verdzības atcelšana. Ziemeļu ticīgie bija pret verdzību, Dienvidu ticīgie, kuru vidū bija mācītāji, kuriem piederēja vergi, bija ieinteresēti verdzības iekārtu saglabāt.
Tā kā pēdējo gadu laikā aktualizējas analoģija starp verdzības teoloģisko pamatojumu un sieviešu – draudzes vadītāju – jautājumu šo abu problēmu līdzības dēļ, vēlos iepazīstināt lasītāju ar verdzības reliģisko nozīmi 19.gs. Amerikā.
Verdzības institūts pastāvēja Amerikā vēl pirms tās nodibināšanas 1776.gadā par konfederāciju. Arī pēc Ziemeļamerikas apvienošanās konfederācijā verdzība tā arī palika un pat nostiprinājās tās likumdošanā.
Verdzības debatēs, kas sākās ap 1829.gadu, kā verdzības pretinieki, tā arī verdzības aizstāvji meklēja atbalstu draudzēs. Kad verdzības pretinieki nerada aktīvu atbalstu tur, kur cerēja, sarūgtinājumā pret garīdzniekiem un draudžu locekļiem tie izdeva tādus bukletus kā „Amerikas draudzes– verdzības bulvāris”, Birnejs (Birney) un „Zagļu Brālība”, Fosters (Foster), vai „Patiess Amerikāņu Draudzes un Garīdzniecības Portrets”. Šo bukletu nosaukumi parāda vispārējo viedokli – draudžu attieksme bija lielākais šķērslis verdzības atcelšanas ceļā.[2] Rodailendas pret-verdzības konvencija 1836.gadā aicināja uz to, „ka cilvēkiem ir tiesības sagaidīt no Kristus kalpotājiem [to], ka viņi ar prieku iesaistīsies atcelšanas darbā, un dzirdēt no tiem patiesības sludināšanu par šo priekšmetu, kā tie, kas ir saistīti pasludināt Dieva padomu”.
Šādas diskusijas uztrauca daudzus mācītājus, kuriem piederēja vergi, un pat sašķēla Amerikas draudzi – Ziemeļu un Dienvidu draudzēs. Ziemeļu mācītāji atbalstīja verdzības atcelšanu Amerikā, Dienvidu mācītāji to neuzskatīja par teoloģiski pamatojamu darbību un praktiski labvēlīgu. Pat tie mācītāji, kuru personīgā pārliecība bija par labu verdzības atcelšanai, publiski to nedarīja, jo baidījās no draudžu sadraudzības un draudžu vienotības nosargāšanu uzskatīja par primāru uzdevumu.[3]
1838.gada vasarā Rodžers Šermans (Roger Sherman), Amerikāņu jurists un politiķis rakstīja – ”Amerikas Pret-verdzības Savienība apdraud mieru un vienotību Savienoto Valstu draudzēs..”.[4]
Kamēr Rodailendas pret-verdzības aktīvisti bija pārliecināti, ka „ciktāl tas attiecas uz morāli, Amerikas verdzības sistēma tiek uzturēta galvenokārt caur kanceles ietekmi”, viņiem bija taisnība, jo dienvidu pusē pa to laiku tika izdoti dažādi teoloģiski traktāti par verdzības jautājuma bībeliskumu, kuru mērķis bija pierādīt, ka Dievs verdzības institūtu ir iniciējis pats, ka verdzība ir bībeliska, vēlama, žēlastības pilna, un ka būtu nepratīgi šādu Dieva iedibinājumu atcelt.
Viena no grāmatām – traktātiem - par verdzības labvēlību, ir Tortona Stringfellova eseju kopums „Īsa Svēto Rakstu Liecības Izpēte par Verdzības Institūtu”[5], kas tikusi izdota 1841.gadā, atkārtoti - 1850.gadā, Vašingtonā.
Es vēlētos šeit minēt dažus citātus no šīs grāmatas, un ceru, ka tie lasītājam palīdzēs ieraudzīt, kādu bīstamību rada Bībeles piemērošana kādas ideoloģijas aizstāvēšanai, ne veselīga Bībeles interpretācija.
Esmu redzējis daudzus, kas padarījuši Bībeli par savu studiju objektu, kuri ieguvuši sapratni par to, ko tā atklāj par minēto tēmu. Pēdējā laikā viņu verdzības kā grēka nosodīšana ir palikusi skaļa un ilgstoša.
Mans priekšlikums, tādēļ, ir īsumā izpētīt Svētos Rakstus, un, ja es neesmu maldījies lielā mērā, es būšu spējīgs demonstrēt, ka verdzības iestādījums ir saņēmis vispirms:
1. Sankcionēšanu [juridisku apstiprinājumu] no Visaugstākā Patriarhālajā laikmetā.
2. Ka tā [verdzība] ir tikusi inkorporēta vienīgajā Nacionālajā Konstitūcijā, kas jebkad ir nākusi no Dieva.
3. Ka Jēzus Kristus to ir juridiski atzinis, un noregulējis tās relatīvos pienākumus.
4. Ka tā ir pilna žēlastības[6].
Stringvellovs savā darbā raksta par Ābrahāmu, kuram piederēja vergi, pēc tam min 2.Mozus grāmatā ierakstītos Dieva dotos desmit baušļus Mozum, viens no kuriem latviešu Bībelē ir ar sekojošu redakciju: “Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder" (2.Mozus 20:17).
Pētot Jaunās derības rakstuvietas, Stringvellovs pārliecinoši apgalvo, ka arī Jēzus Kristus pats, „uzlikdams savu pirkstu šīm rakstuvietām (5.Moz. 6:5; 3.Mozus 19:18)”[7], un norādot, ka uz tiem balstoties visa bauslība un pravieši, sankcionēja verdzību. Kristus nekad neesot verdzību atcēlis, tāpat kā apustulis Pāvils, kurš savās vēstulēs esot atgādinājis saviem draudzes locekļiem, ka sabiedrībā pastāv konkrēta subordinācija – pakļaušanās attiecības: “Pāvils nosaka vēstulē [Efeziešiem] subordināciju Dieva bijībā, vispirms starp sievu un vīru, otrkārt, starp bērnu un vecāku, treškārt, starp kalpu un kungu”.[8]
Izlausās pazīstama rakstuvieta, domāju ne reizi vien esam to dzirdējuši savu draudžu dievkalpojumos vai Bībeles studijās par tēmu paklausība un sociālā kārtība, iespējams, arī laulības kursos, bet ar akcentu uz sievas pienākumiem paklausīt vīram.
Visbeidzot, grāmatas autors pārliecinoši teoloģiski secina:
“Tā [verdzība] ir no paša Dieva; tā dod pilnvaras tiem cilvēkiem, kuriem Viņš ir kļuvis par kungu un likumdevēju, iegādāties vīriešus un sievietes kā mantu, turēt viņus un viņu pēctečus verdzībā, un novēlēt tos saviem bērniem kā īpašumu uz mūžīgiem laikiem, tas atļauj ārzemju vergturiem apmesties un dzīvot starp viņiem, vairot vergus un pārdot tos.”[9]
Es ceru, ka mans lasītājs nav apjucis. Šīs rakstuvietas tiešām var likt kādam sākt atkal aizstāvēt verdzības iestādījuma bībeliskumu, jo tas taču balstās Bībeles pantos! Kā gan verdzības jautājums var būt saistāms ar sieviešu jautājumu?
Stīvens Ambrozijs, Amerikas vēsturnieks, ir definējis Amerikas verdzības institūtu šādi[10] - verdzība ir sistēma, kas ir uzbūvēta uz [šādas] fundamentālas premises, ka vissliktākajam baltajam vīrietim var piederēt vislabākais melnais vīrietis.[11]
Afro-amerikānis Floijds E .Rouss (Floyd E. Rose), Kristus draudzes Amerikā mācītājs, kurš vēl arī divdesmitā gadsimta Amerikā ir piedzīvojis diskrimināciju attiecībā uz sevi, gan atrodoties kristīgā draudzē, gan arī saņemot atteiktumu iestāties Abilīnas kristīgajā koledžā (Abilene Christian College) savas rases dēļ, šobrīd cīnās par dzimumu līdztiesību Amerikas Kristus draudzēs. Rouss saskata pārsteidzošu līdzību starp deviņpadsimtā gadsimta verdzības problēmu Amerikā un divdesmit pirmā gadsimta sieviešu līdztiesības neievērošanu pasaulē:
Verdzība Amerikā tika būvēta uz premises, ka vissliktākais baltais vīrietis bija labāks par vislabāko melno vīrieti.
Vīriešu šovinisms draudzē tiek būvēts uz premises, ka vismazāk kvalificēts vīrietis ir labāk kvalificēts par vislabāk kvalificēto sievieti.[12]
Lūk, kur analoģija! Vienas grupas dominance un Svēto Rakstu izmantošana sev par labu un savas rases, dzimuma, etniskuma pārākuma definēšana, piesaucot Dieva gribu un Dieva ”iestādīto sociālo kārtību”, ir līdzīga gan vergu jautājumā, gan sieviešu jautājumā.
Par šo jautājumu Kalvina Teoloģiskā Seminārija prezidents Kornēlijs Plantinga ir izteicies sekojoši:
Ņemot vērā ganrīz universālus pirmā gadsimta seksisma apstākļus, sieviešu sludināšana un vadīšana varētu būt skandaloza un kaitētu evaņģēlija sludināšanai. Šodien situācija ir tieši pretēja. Tā ir sieviešu izstumšana – bieži ar cēlu un nopietnu mierinājumu, ka viņas ir līdzvērtīgas, pat ja pakļautas [subordinētas] – tas ir skandalozi un graujoši.
Līdzās sāpēm un pazemojumam, kas piemeklē sievietes, blakus tam, ko šis samazinājums atnes draudzēm, kuras nosusina vai aizdambē pusi savu talantu baseina, sieviešu izstumšanas politika ir kļuvusi dziļi apkaunojoša. Vīrieši drūmi diskutē par to, vai mums vajadzētu ”atļaut” sievietēm ieņemt draudzes amatus. Diskusija izklausās tik līdzīga vecāku diskusijai, kuri cenšas izlemt, vai viņu pusaudži ir gatavi uzņemties pieaugušo pienākumus. Tas izklausās pēc vairākuma uztraukumiem par to, vai viņiem vajadzētu ieacināt minoritātes savā klubā. Tas izklausās pēc tā, it kā draudze piederētu vīriešiem.[13]
Savienojot verdzības, sieviešu un Bībeles tekstu iztulkošanas un pielietošanas jautājumus kopā, K. Plantinga, adresējot komplementārā uzskata piekritējus, secina:
... Ir ļoti grūti noraidīt to, ko Pāvils saka vergiem. Jums ir nepieciešama liela, smalka hermenētika, lai to izdarītu. Jums ir nepieciešama viena tāda, tāpat kā egalitāriešiem. Jums ir nepieciešams pateikt laiku, teoloģiski. Jums ir nepieciešams redzēt lielo kustību izpirkšanas vēsturē, kas paceļas pāri sīkiem burtiņiem vietējos laikos un vietās.[14]
[1] Wayne Grudem A. Evangelical Feminism and Biblical Truth. Multnomah Publishers, Inc., 2004, 82-83.
[2] Mary Burnham Putnam The Baptists and slavery 1840-1845, (US, Mich: G. Wahr publisher, 1913), 7.
[3] Zemsvītras piezīme grāmatā Mary Burnham Putnam The Baptists and slavery 1840-1845 (US, Mich: G. Wahr publisher, 1913), 7. zemsvītras piezīme.
[4] 56 Niles, 410., citēts Mary Burnham Putnam The Baptists and slavery 1840-1845, (US, Mich: G. Wahr publisher, 1913), 9.
[5] Thornton Stringfellow, A Brief Examination Of Scripture Testimony On The Institution Of Slavery, In an Essay, first published in the Religious Herald, and republished by request: with Remarks on a Letter of Elder GALUSHA, of New York, to Dr. R. FULLER, of South Carolina. LOCUST GROVE, Culpeper Co., Va.
[6] Thornton Stringfellow, A Brief Examination Of Scripture Testimony On The Institution Of Slavery, In an Essay, first published in the Religious Herald, and republished by request: with Remarks on a Letter of Elder GALUSHA, of New York, to Dr. R. FULLER, of South Carolina. LOCUST GROVE, Culpeper Co., Va.
[7] Thornton
[8] Thornton
[9] Thornton
[10] Stīvens Ambrozijs (Stephen Edward Ambrose), Amerikāņu vēsturnieks, divu ASV prezidentu (Eizenhauvera un Niksona) biogrāfs, vairāku bestselleru autors par Amerikas vēsturi.
[11]Stephen Ambrose on ”A biography of America”, (Program 10: The Coming of the Civil War; Interactive Map: Slave and Free Soil with Donald L. Miller with Pauline Maier, Waldo E. Martin, Jr., and Stephen Ambrose), Annenberg Foundation 2011. http://www.learner.org/biographyofamerica/prog10/transcript/page04.html
[12] Floyd E. Rose, An Idea Whose Time Has Come Columbus, Georgia: Brentwood Christian Press, 2002 13 http://www.clarksons.org/articles/AnIdea.pdf
No comments:
Post a Comment